Harolds un Moda

Joprojām no visām zālēm vismīļākā man Dailes teātrī ir tieši Mazā zāle, jo tajā top skaistākās, aizkustinošākās, patiesākās un emocijām bagātākās izrādes. Pateicoties tam, ka esmu viena no Dailes teātra fokusgrupas dalībniecēm, varēju doties uz izrādi "Harolds un Moda" Paula Timrota režijā, un nespēju vien beigt jūsmot par šo izrādi. Gribētos katram draugam un ikvienam teātra cienītājam ieteikt to noskatīties. 

Caur smiekliem un brīžiem pat vēderkrampjiem līdz pat kamolam kaklā un aizkustinājuma asarām acīs, godinot aktierus beigās ar skaļiem aplausiem un stāvovācijām - tik patiesām emocijām bagāta izrāde! No scenogrāfijas visspēcīgāk mani iespaidoja saulriets un dzimšanas dienas pārsteigums. Tad vēlējos klusu noelsties un vien iesaukties: "Woooowww!". Tas bija tik skaisti! 

Ikviens no aktieriem tik ļoti piemērots savai lomai, it īpaši galvenie aktieri - Lilita Ozoliņa un Mārtiņš Upenieks. Aizrautīga, sirsnīga un patiesa saspēle, ko bija bauda vērot! Izcilā Dailes teātra Karaliene Lilita Ozoliņa spoži mirdzēja Modas lomā, spēlējot ar apbrīnas vērtu enerģiju, ļaujot novērtēt viņas talantu gan jau aktrises cienītājiem, gan tiem, kas pirmo reizi viņu redzēja uz Dailes teātra skatuves tik lielā lomā. 

Patīkami mani pārsteidza Mārtiņš Upenieks - viņš ne mirkli neatpalika no izcilās aktrises, un lieliski pierādīja sevi Harolda lomā. Visi pašnāvību mēģinājumi izraisīja manā sejā smaidu, bet izrādes finālā sirds sažņaudzās līdzpārdzīvojumā. Šķiet, ka tieši ar šo lomu arī viņš man vēl ilgi paliks spilgtā atmiņā. Noticēju viņu abu saspēlei, katrai mīmikai un kustībai. 

Arī Gada aktrise Indra Briķe, iejūtoties Harolda mātes lomā, nelika vilties un pārliecinoši ar to tika galā. Lai kādu lomu viņa spēlētu, aktrise to spēlē tik dziļi un patiesi, ka nav ne mazāko šaubu par to, ko viņa dara un kāpēc. Prieks, ka šajā lomā bija daudz humora pilnu teikumu, kas mani sasmīdināja līdz vēderkrampjiem. Pēteris Liepiņš kā vienmēr manī radīja siltas sajūtas, toties citādāku šoreiz ieraudzīju Ēriku Egliju, un man patika viņas aktierspēle. 

Režisoram kopā ar visu izrādes komandu ir izdevies radīt lielisku izrādi, un es ticu, ka tā drīzumā būs izpārdota. Emocijām un sajūtām piepildīta izrāde, kas liek aizdomāties par to, ka mums ir jādzīvo tā, kā mēs vēlamies, ļaujoties sirdij un darot to, kas mums sagādā patiesu prieku. Ja vēl neesat redzējuši šo izrādi vai vēlaties iepriecināt savus mīļos ar labu dāvanu Ziemassvētkos, tad steidziet pirkt biļetes, kamēr tās vēl ir pieejamas! Šī izrāde ir katras minūtes un katra samaksātā eiro vērta!

Par šo izrādi mana atsauksme arī publicēta Dailes teātra virtuālās fokusgrupas #Skatītājs vērtē lapā: http://dailesteatris.tumblr.com/post/167972921260/sigita-paula-ceplevi%C4%8Da-par-izr%C4%81di-harolds-un

Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs", dailesteatris.lv

Trīs māsas Dailes teātrī

Jau sen vēlējos aiziet noskatīties Andreja Žagara režijā tapušo izrādi "Trīs māsas" Dailes teātrī, bet līdz šim tā arī nebija sanācis. Beidzot pirms nedēļas to redzēju un biju patīkami pārsteigta par tām sajūtām, kuras izjutu pēc izrādes, kad jau biju mājās, viena ar savām domām. Vispirms šī izrāde mani apbūra ar scenogrāfiju, bet pēc tam savaldzināja ar Kristīnes Pasternakas kostīmiem (it īpaši ar trīs māsu garajām kleitām). 

Ļoti, ļoti man patika trīs māsu izvēlētās aktrises - Kristīne Nevarauska, Lelde Dreimane un Dārta Daneviča. Nevarauskas nosvērtā Olga, Dreimanes skumjā un sērojošā Maša, Danevičas sapņainā un dzīvespriecīgā Irina - visas tik atšķirīgas, bet katrā spēju kaut ko no sevis saskatīt, no savas dzīves, sajūtām, nepiepildītajām ilgām... Nezinu, kā iepriekš Mašu spēlēja Ieva Segliņa, bet Dreimane lieliski ar to tika galā, un priecājos, ka viņai uzticēta tik liela loma. 

Arī visi vīriešu lomu aktieri bija pārliecinoši, un īpašs prieks par Mārtiņu Poču un Gintu Andžānu. Andžāns kā vienmēr izcils - šoreiz gan pasmējos par viņa tēlu, gan arī apbrīnoju aktiera talantu. Kopumā izrāde dziļa, nepiepildītu ilgu un iekšējiem pārdzīvojumiem bagāta, kas ļāva gan mazliet izsmieties, gan arī pārdomāt savu dzīvi. Lai arī pirmajā cēlienā brīžiem bija grūti noturēt uzmanību garo dialogu dēļ, tomēr otrajā cēlienā nepamanīju, kā paskrēja laiks. Lieliska izrāde, ko ir vērts redzēt. 

Mana atsauksme par šo izrādi publicēta arī Dailes teātra virtuālās fokusgrupas lapā: https://tmblr.co/Z8B46l2SPkaZ6

Foto: Gunārs Janaitis, dailesteatris.lv

Persiešu valodas stundas

10. novembrī Žaņa Lipkes muzejā pirmizrādi piedzīvoja krievu dramaturga un režisora Genādija Ostrovska luga "Persiešu valodas stundas", un man bija iespēja būt vienai no pirmajiem skatītājiem. No izrādes es neko negaidīju, un tieši tāpēc tā mani tik ļoti ietekmēja un nelaida vaļā vēl ilgi... Tās emocijas bija tik spēcīgas, ka grūti pat šobrīd atrast īstos vārdus, kuros visprecīzāk tās izteikt. Reiņa Suhanova scenogrāfija, Veltas Emīlijas Platupes kostīmi un animācija, Jēkaba Nīmaņa mūzika, Agates Bankavas horeogrāfija, Jūlijas Bondarenko gaismas un četri spēcīgi mākslinieki-aktieri (Rihards Lepers, Elita Kļaviņa, Marija Daņiļuka un Jolanta Strikaite-Lapiņa) - visi kopā ar Ostrovski ir radījuši lielisku izrādi. Atbilstošo noskaņu paspilgtina vēl tas, ka izrāde notiek Žaņa Lipkes memoriālā muzeja telpā, kur, jau ienākot pa galvenajām durvīm, rodas pirmās sajūtas par 2. pasaules kara laiku. 

Tas, ko visi aktieri mazajā spēles laukumā šajā izrādē izdara, ir apbrīnojami! Un vēlos uzsvērt, ka, ja tēma jūs neuzrunā nopirkt biļetes, tad tieši aktierdarbu dēļ vien ir vērts redzēt izrādi! Skatītāji zālē sēž pavisam tuvu skatuvei, un aktieriem nav iespējams samelot. Viņi visi spēlē ar tādu enerģiju un atdevi, ka tā ir īsta bauda vērot to, kā viņi atdod sevi skatuvei... Katrā kustībā un vārdā tiek ielikts spēks, 100% atdeve. Parasti izrādēs kāds no aktieriem ir izceļams vairāk, cits mazāk, bet šis ir īsts komandas darbs, kur katram ir būtiska nozīme. 

Visspēcīgākās emocijas manī izraisīja Elitas Kļaviņas un Riharda Lepera aktierspēle, it īpaši viņu saspēle. Ja par Kļaviņu līdz šim esat pārliecinājušies, cik viņa izcili tiek galā ar savām lomām, tad Lepera sniegums jūs pārsteigs, kā tas notika ar mani. Līdz šim nevienā lomā nebiju viņu tādu redzējusi. No romantiskajiem tēliem ne miņas. Uz skatuves stāvēja spēcīgs vīrietis, kurš pat sieviešu zeķēs saglabāja vīrišķīgumu. Tieši Lepera Larss manī radīja asaras acīs un kamolu kaklā, it īpaši ainā ar viņa māti, ko atveidoja Kļaviņa. Bet ainā sieviešu zeķēs aktieris spēlēja ar pilnu jaudu, neko nežēlojot no sevis, radot manī spēcīgu iekšējo satricinājumu. 

Vēl viens patīkams pārsteigums man bija šajā izrādē Jolanta Strikaite-Lapiņa, kura apbūra ne tikai ar balsi, bet arī ar savu plastiku. Kā lelle, tādām vieglām kustībām viņa pārvietojās pa skatuvi un ar tukšu skatienu vērās tālumā (acīs gan labāk neskatīties, jo tās vismaz man raisīja baisas sajūtas). Arī viņu jūs šādā tēlā nekur iepriekš nebūsiet redzējuši, jo izrādē nav ne garās kleitas un glītās frizūras, ne spēcīgais soprāns. Būs kaut kas pavisam citādāks, bet tieši tādēļ tik īpašs. 

Patiesu apbrīnu manī radīja arī krievu aktrise Marija Daņiļuka, un es ar baudu izgaršoju viņas latviešu valodas izrunu. Ne tikai nospēlēt lomu, bet iemācīties tik ātri un pareizi izrunāt vārdus mūsu valodā (un daudzi no tiem pat latviešiem ir grūti izrunājami) - visu cieņu aktrisei! Arī viņa man bija viens no šīs izrādes patīkamākajiem pārsteigumiem, jo iepriekš nekur viņu nebiju redzējusi, un šī pirmā sastapšanās man iespiedīsies atmiņā uz ilgu laiku. Režisors ir paveicis lielisku darbu, un šī izrāde būs baudāma gan latviešu, gan krievu valodā. Mūzikas un teātra sajaukums, sievietes spēlē vīriešus, dekorāciju dažādais pielietojums (vienā brīdī tā var būt grāmata, bet nākamajā - ķeblītis) - tas viss tik ļoti pārdomāti un nozīmīgi. Vairāk gan jums neko neteikšu, lai nepateiktu par daudz. Ejiet un paši skatieties, ko aktieri un visa izrādes komanda ir paveikusi!   

Foto: Agnese Zeltiņa

Pārpratumi kūrortā

Nacionālais teātris mani patīkami pārsteidza ar nesen redzēto izrādi - "Trīs vīri kūrortā" Valda Lūriņa režijā. Tik daudz talantīgu un iemīļotu aktieru vienā izrādē, brīnišķīga mūzika, lieliska horeogrāfija, skaisti tērpi un atbilstoša scenogrāfija, radot pozitīvas sajūtas no izrādes sākuma līdz pat beigām. Kārtīgi izsmējos! Vislielākais pārsteigums bija par dažiem aktieriem, kuru dēļ vien ir vērts redzēt šo izrādi. 

Vispirms vēlos izcelt Voldemāru Šoriņu, kurš bija patiesi apbrīnojams uz skatuves gan miljonāra elegantajā uzvalkā, gan novalkātājās drēbēs, tēlojot nabagu. Viņš perfekti iejutās savā tēlā! Brīnišķīga bija arī Dace Bonāte Toblera saimniecības vadītājas lomā. Kūrorta ainās tieši viņas dēļ vairākkārt no sirds smējos. Tomēr vissirsnīgāk un patiesāk smējos par Mārtiņa Egliena atveidoto Toblera sulaini. 

Tas tik bija kaut kas! Aizraujoši, humora pilni un pārliecinoši! Lielisks aktiera sniegums! Smaids manā sejā parādījās jau uzreiz, tiklīdz viņš uznāca uz skatuves. Īpaši smieklīga bija slēpošanas aina. Nez, vai īstu mīlētāju viņam sanāktu nospēlēt, bet šādas komiskas lomas Eglienam piestāv, un viņš izcili tiek ar tām galā. Prieks arī bija vērot trešo vīru kūrortā - Ivaru Kļavinski Friča lomā. Pilnīgi pretstats abiem pārējiem vīriem, bet ļoti laba aktierspēle. Un tik lielisks tango kopā ar Lūriņu!

Dita Lūriņa vispār mani žilbināja ar horeogrāfiju, un vienmēr, kad viņa uznāk uz skatuves, man acis iemirdzas spožāk. Arī šoreiz, lai gan loma bija maza. Bet no visiem aktieriem visvairāk mani sajūsmināja un pārsteidza tieši Egils Melbārdis Grandhoteļa īpašnieka tēlā. To pat nevar izstāstīt. Tas ir jāredz! Tāda plastika! Woooow!!! Pārliecinoši perfekti nospēlēja lomu! Viņa dēļ noteikti ir vērts redzēt šo pārpratumu komēdiju.

Foto: publicitātes foto no www.teatris.lv