10. novembrī Žaņa Lipkes muzejā pirmizrādi piedzīvoja krievu dramaturga un režisora Genādija Ostrovska luga "Persiešu valodas stundas", un man bija iespēja būt vienai no pirmajiem skatītājiem. No izrādes es neko negaidīju, un tieši tāpēc tā mani tik ļoti ietekmēja un nelaida vaļā vēl ilgi... Tās emocijas bija tik spēcīgas, ka grūti pat šobrīd atrast īstos vārdus, kuros visprecīzāk tās izteikt. Reiņa Suhanova scenogrāfija, Veltas Emīlijas Platupes kostīmi un animācija, Jēkaba Nīmaņa mūzika, Agates Bankavas horeogrāfija, Jūlijas Bondarenko gaismas un četri spēcīgi mākslinieki-aktieri (Rihards Lepers, Elita Kļaviņa, Marija Daņiļuka un Jolanta Strikaite-Lapiņa) - visi kopā ar Ostrovski ir radījuši lielisku izrādi. Atbilstošo noskaņu paspilgtina vēl tas, ka izrāde notiek Žaņa Lipkes memoriālā muzeja telpā, kur, jau ienākot pa galvenajām durvīm, rodas pirmās sajūtas par 2. pasaules kara laiku.
Tas, ko visi aktieri mazajā spēles laukumā šajā izrādē izdara, ir apbrīnojami! Un vēlos uzsvērt, ka, ja tēma jūs neuzrunā nopirkt biļetes, tad tieši aktierdarbu dēļ vien ir vērts redzēt izrādi! Skatītāji zālē sēž pavisam tuvu skatuvei, un aktieriem nav iespējams samelot. Viņi visi spēlē ar tādu enerģiju un atdevi, ka tā ir īsta bauda vērot to, kā viņi atdod sevi skatuvei... Katrā kustībā un vārdā tiek ielikts spēks, 100% atdeve. Parasti izrādēs kāds no aktieriem ir izceļams vairāk, cits mazāk, bet šis ir īsts komandas darbs, kur katram ir būtiska nozīme.
Visspēcīgākās emocijas manī izraisīja Elitas Kļaviņas un Riharda Lepera aktierspēle, it īpaši viņu saspēle. Ja par Kļaviņu līdz šim esat pārliecinājušies, cik viņa izcili tiek galā ar savām lomām, tad Lepera sniegums jūs pārsteigs, kā tas notika ar mani. Līdz šim nevienā lomā nebiju viņu tādu redzējusi. No romantiskajiem tēliem ne miņas. Uz skatuves stāvēja spēcīgs vīrietis, kurš pat sieviešu zeķēs saglabāja vīrišķīgumu. Tieši Lepera Larss manī radīja asaras acīs un kamolu kaklā, it īpaši ainā ar viņa māti, ko atveidoja Kļaviņa. Bet ainā sieviešu zeķēs aktieris spēlēja ar pilnu jaudu, neko nežēlojot no sevis, radot manī spēcīgu iekšējo satricinājumu.
Vēl viens patīkams pārsteigums man bija šajā izrādē Jolanta Strikaite-Lapiņa, kura apbūra ne tikai ar balsi, bet arī ar savu plastiku. Kā lelle, tādām vieglām kustībām viņa pārvietojās pa skatuvi un ar tukšu skatienu vērās tālumā (acīs gan labāk neskatīties, jo tās vismaz man raisīja baisas sajūtas). Arī viņu jūs šādā tēlā nekur iepriekš nebūsiet redzējuši, jo izrādē nav ne garās kleitas un glītās frizūras, ne spēcīgais soprāns. Būs kaut kas pavisam citādāks, bet tieši tādēļ tik īpašs.
Patiesu apbrīnu manī radīja arī krievu aktrise Marija Daņiļuka, un es ar baudu izgaršoju viņas latviešu valodas izrunu. Ne tikai nospēlēt lomu, bet iemācīties tik ātri un pareizi izrunāt vārdus mūsu valodā (un daudzi no tiem pat latviešiem ir grūti izrunājami) - visu cieņu aktrisei! Arī viņa man bija viens no šīs izrādes patīkamākajiem pārsteigumiem, jo iepriekš nekur viņu nebiju redzējusi, un šī pirmā sastapšanās man iespiedīsies atmiņā uz ilgu laiku. Režisors ir paveicis lielisku darbu, un šī izrāde būs baudāma gan latviešu, gan krievu valodā. Mūzikas un teātra sajaukums, sievietes spēlē vīriešus, dekorāciju dažādais pielietojums (vienā brīdī tā var būt grāmata, bet nākamajā - ķeblītis) - tas viss tik ļoti pārdomāti un nozīmīgi. Vairāk gan jums neko neteikšu, lai nepateiktu par daudz. Ejiet un paši skatieties, ko aktieri un visa izrādes komanda ir paveikusi!
Foto: Agnese Zeltiņa
Komentāri
Ierakstīt komentāru