ROTKHO Dailes teātrī

Martā Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvoja poļu režisora Lukaša Tvarkovska (Lukasz Twarkowski) iestudējums "ROTKHO", un beidzot arī man bija iespēja redzēt šo tik ļoti saslavēto izrādi. Un, ziniet, tā ir pelnīti saslavēta! Pagājušas jau vairākas dienas, un es joprojām domāju par izrādi. Kaut ko tik iespaidīgu redzēju pirmo reizi! Elpu aizraujoša, tik ļoti ievelkoša, atmiņā paliekoša izrāde! Līdz vissīkākajai detaļai nostrādāta! Izcils komandas darbs, kur katram iesaistītajam ir būtiska nozīme. Iespaidīga un tehniski sarežģīta scenogrāfija, kas rada apbrīnu. Ļoti patika video tuvplāni, radot dzīvā kinoteātra sajūtu, un tāpat dziļas un īpašas sajūtas manī radīja intervijas ar aktieriem un viņu monologi. 

Apbrīnojama un aizraujoša aktierspēle! Katrs ar kaut ko noteikti paliks manā atmiņā, tomēr daži atstāja spilgtāku nospiedumu. Patīkams pārsteigums man bija poļu aktrise Katažina Osipuka (Katarzyna Osipuk). Viņas monologs ir neaizmirstams, un raisīja manī spēcīgas līdzpārdzīvojuma sajūtas. Juris Bartkevičs tik ļoti pārliecinošs Rothko tēlā, un arī Vita Vārpiņa kā Mela Rothko. Lieliska saspēle, tik ļoti spēcīgām emocijām piepildīta! Joprojām spilgti atmiņā palikusi aina restorānā. Pat sēžot zālē, sajutu Rothko enerģiju, kas mani smacēja... Izcili nospēlēta aina! Tuvplāna video kadros man bija grūti skatīties viņa acīs, jo es ļoti spēcīgi izjutu viņa emocijas uz savas ādas. 

Protams, visvairāk šo izrādi vēlējos noskatīties tādēļ, ka tajā piedalās arī mana mīļākā aktrise Rēzija Kalniņa, un tā bija tāda laime viņu redzēt atkal uz skatuves un tik spēcīgas personības tēlā kā Anna Frīdmena. Man ir svarīgi katrā izrādē tā dziļi personīgi sajust vismaz vienu tēlu, un šajā izrādē tā bija Anna. Iepriekš biju jau mazliet sagatavojusies, noskatoties filmu un palasot svarīgāko informāciju par šo personību un mākslas pasauli, un tādēļ ar vēl lielāku interesi vēroju, kā Rēzija atdzīvina šo tēlu. Un Anna, izmantojot Rēzijas ķermeni, bija tik eleganta! Tas, protams, arī kostīmu mākslinieces nopelns. 

Mana mīļākā aina visā izrādē, par kuru joprojām domāju, ir Annas saruna ar žurnālistu Džeimsu Valčeru (Toms Veličko). Varbūt tāpēc, ka sēdēju tuvu skatuvei, bet varbūt tādēļ, ka manī patiesu apbrīnu raisa Annas spēks un izturēšanās... Vērojot šo ainu, brīžiem aizmirsu, ka ir jāelpo. Biju tik ļoti aizrauta! Skatījos, analizēju, apbrīnoju, mēģināju klusuma brīžos uzminēt, par ko Anna domā un ko viņa nepasaka vārdos, tikai ļauj nojaust pēc sejas mīmikas un ķermeņa valodas... Apbrīnoju, cik viņa ir spēcīga, spēj būt mierīga un neizrādīt savas sajūtas saistībā ar atklātajiem viltojumiem un visu esošo situāciju. Man tas būtu pasaules gals, bet viņai ne. Viņa joprojām turpina darboties mākslas pasaulē. 

Šajā izrādē ir tik daudz kā, par ko sajūsmināties un domāt vēl ilgu laiku pēc atgriešanās mājās!  Ja tomēr vajadzētu nosaukt vienu lietu, kas man traucēja pilnībā izbaudīt vakaru, tad tā bija skaļā mūzika. Tā kā esmu mierīgas mūzikas fane, tad tajā troksnī pat ar visiem ausu aizbāžņiem mana sirds sāka strauji sisties un radīt paniku, tomēr kaut kā to pārdzīvoju. Saprotu, ka šī mūzika tur bija vajadzīga un ir atbilstoša, tomēr mans ķermenis saasināti reaģēja. Nu jau tas vairs mani nesatrauc, jo pozitīvās emocijas ir guvušas virsroku, un ir tik daudz kā cita, uz ko koncentrēties, pārdomājot izrādi. Un noteikti es šo izrādi vēlētos pēc neilga laika noskatīties vēlreiz, jo tā ir tik piesātināta, ka vienā reizē visu ir grūti aptvert un pamanīt. 

Gandrīz 4 stundu garā izrāde mani tik ļoti aizrāva ar savu oriģinalitāti un vērienīgumu, ka laiks paskrēja nemanot. Otrajā cēlienā, kad jau jutu, ka drīz varētu būt noslēguma aina, pieķēru sevi pie domām, ka man tik ļoti negribas, lai izrāde beidzas. Vēlējos paildzināt tās brīnumainās sajūtas, ko izjutu. 

ROTKHO - izrāde, kuru noteikti ir vērts redzēt! Ejiet, baudiet un piedzīvojiet kaut ko vēl nebijušu un atmiņā paliekošu! Paldies režisoram, aktieriem un visai iesaistītajai komandai par tām sajūtām, ko varēju piedzīvot, vērojot izrādi! 

Foto: Artūrs Pavlovs, dailesteatris.lv