Šajā laikā, kad daudziem no mums teātris ir kļuvis par kaut ko ekskluzīvu, vairs ne tik biežu atpūtu vai izklaidi kā agrāk, mēs vēl vairāk novērtējam iespēju būt teātra vidē un baudīt lielisku izrādi. Vismaz līdz šim, kad tas vēl bija atļauts. 30. oktobrī mūzikas un drāmas telpā OratoriO, kuru ir izveidojuši Rēzija Kalniņa un Ainārs Rubiķis, notika pirmizrāde Šona Grenana lugai "Tagad un tad", un man bija tā laime būt klāt gan ģenerālmēģinājumos, gan arī pirmizrādē. Tie bija tik ļoti īpaši svētki, gan pirmo reizi viesojoties OratoriO brīnišķīgajās telpās, baudot kultūras notikumu un mājīgo atmosfēru, gan arī beidzot atkal esot teātrī, vērojot izrādi un domājot par redzēto, dzirdēto un izjusto vēl vairākas dienas pēc noskatīšanās. Un, protams, arī katrs jaunais Rēzijas veidotais iestudējums man ir kā ļoti, ļoti gaidīti svētki. It īpaši, ja lugas autors ir Šons Grenans.
Pirms izrādes biju izlasījusi lugu oriģinālvalodā, un noteikti vēlos paslavēt Voldemāru Rodi par lielisku tulkojumu. Brīnišķīga valoda! Lai gan, skatoties izrādi, lugas sižetu jau zināju, tas nemazināja manu aizrautību, klausoties, kā tulkoto tekstu izrunā aktieri latviešu valodā. Īstajos brīžos sajūtas bija pat vēl spēcīgākas nekā lasot, un tur, protams, Rēzija bija salikusi vajadzīgos uzsvarus.
Izrādes aktieru sastāvs ir izcils - Esmeralda Ermale, Juris Kalniņš vai Jānis Skanis, Raimonds Celms vai Maksims Busels, Jana Herbsta vai Ilze Trukšāne. Vecākās paaudzes aktieru dēļ vien jau ir vērts šo izrādi redzēt. Viņi joprojām spēj valdzināt skatītājus ar savu šarmu. Arī jaunie aktieri ir lieliski. Ar baudu vēroju pirmizrādē Raimonda un Ilzes saspēli, un pavisam noteikti ir vērts redzēt arī Rīgas Krievu teātra aktierus Maksimu un Janu, spēlējot izrādi latviešu valodā.
Mani ārkārtīgi aizrāva aktieru saspēle, un arī katrs atsevišķi viņi spīdēja savās lomās. Tik patiesi un emocionāli nospēlētas lomas! Vienā brīdī man saskrēja asaras acīs par to, cik ļoti aktieri jūt viens otru, un šī sajūta mani neatstāja arī tad, kad viņi citā ģenerālmēģinājumā un pirmizrādē samainījās ar partneriem. Aktieri, kuri dublējas, ir atšķirīgi savos tēlos, tāpēc noteikti ir jāredz abi varianti (pērkot biļetes bilesuparadize.lv, var redzēt, kuri aktieri spēlē konkrētajā datumā). Un arī Esmeralda ar katru no partneriem ir mazliet citādāka, un tieši tas mani tik ļoti apbūra. Vispār man ārkārtīgi patīk Esmeralda šajā lomā. Viņa liek elpai aizrauties, jau ienākot telpā, it īpaši otrā cēliena beigu daļā, un rada spēcīgu emocionālo līdzpārdzīvojumu.
Katrs no aktieriem ar kādu emocijām spilgtu mirkli ir iespiedies manā atmiņā uz ļoti ilgu laiku, un paldies par to gan viņiem, gan režisorei. Man jau ir dažas mīļākās ainas un emocionālākie mirkļi, kuros es ne tikai izjutu skudriņas pār savu ķermeni, bet arī mēģināju norīt asaru kamolu, tik ļoti patiesi līdzdzīvojot un noticot. Piemēram, "es runāju ar sevi" aina - nevaru vārdos pat aprakstīt tās sajūtas, ko tajā brīdī izjutu... Tāpat noteikti vēl ilgi atcerēšos Abijas (Janas) asaras acīs pēc tās dejas, Džimija (Jura) emocionālo stāstu par Gregu, Abijas (Esmeraldas) emocijas, sēžot pie bāra letes un saprotot, kāpēc tieši šī nakts... Arī viņas patiesās emocijas, izsakot tekstu: "Tā ir arī mana dzīve!" Bet visspilgtāko nospiedumu manā sirdī atstāja aina, kurā visi trīs varoņi gaidīja Ilzes atveidotās Abijas atbildi un izdarīto izvēli. To, ar kādu skatienu uz sevi jaunībā šajā brīdī skatījās Esmeralda kā Abija, viņas asaras acīs, sejā nolasāmās sāpes un cerību, nespēšu vēl ilgi aizmirst. Noticēju šīm patiesajām emocijām. Izcili nospēlēta aina!
Par ko tad īsti ir izrāde? Par mūsu izdarītajām izvēlēm, par domām "kā būtu, ja būtu", par vēlmi kaut ko mainīt pagātnē un par to, kas notiktu, ja tiešām būtu iespēja kaut ko izmainīt, par attiecībām un patiesu mīlestību, par dvēseles ceļu jeb likteni... Vissvarīgākais, ko vērts iegaumēt un ko izrāde lieliski parāda - kam jānotiek, tas agrāk vai vēlāk tik un tā notiks. Pat tad, ja iesi pa citu ceļu.
Ja tev būtu iespēja atgriezties pagātnē, satikt sevi pirms vairākiem gadiem, ko tu sev teiktu? Vai tu ieklausītos tajā, ko kāds svešinieks, kurš uzdodas par tevi no nākotnes, saka? Vai tas, ko vēlies izmainīt pagātnē, patiesībā ir tā vērts? Vai tiešām tu pats esi savas dzīves noteicējs, vai tomēr ir notikumi un pieredzes, kam ir jānotiek un ko tu nevari ietekmēt, jo tas jau ir ierakstīts tavā liktenī jeb dvēseles veiktajā izvēlē pirms piedzimšanas? Par šiem un vēl citiem jautājumiem, kas radās gan izrādes laikā, gan pēc tās, vēl ilgi domāju un mēģināju sev atbildēt.
Rēzija ir radījusi vēl vienu brīnumdarbu! Ne tikai katrā no aktieriem, bet arī scenogrāfijā, kostīmos, mūzikā, skaņās, gaismās - visur var just Rēzijas sirdi. Viņa runā manā sirds valodā, un tāpat arī lugas autors Šons Grenans, tādēļ arī vienas no manām mīļākajām izrādēm ir Rēzijas iestudētās šī autora lugas "Liec Dievam pasmieties" un "Alvas sieviete" Dailes teātra Mazajā zālē. Tagad arī šī izrāde man ir ļoti nozīmīga. Rēzija zina, ko viņa dara un ko vēlas pateikt skatītājiem ar savu izrādi, tādēļ gan šī, gan citas viņas režisētās izrādes mani tik ļoti uzrunā un nelaiž vaļā vēl ilgi pēc noskatīšanās. Un tāpat, kā par visiem iepriekšējiem Rēzijas iestudējumiem es daudziem teicu, tā arī par "Tagad un tad" gribu teikt - tiklīdz būs iespēja, ejiet paši skatīties un piedzīvot šīs sajūtas, kā arī aizvediet vai iesakiet noskatīties saviem vecākiem un citiem tuviniekiem!
Esmu neizsakāmi priecīga par to, ka Rēzija un Ainārs uzdrīkstējās īstenot savu sapni un kopā ar lielisku komandu radīja šo brīnumaino OratoriO, kuru es uzreiz jau iemīlēju. Ļoti ceru, ka jau drīzumā šajā telpā varēs atkal notikt īpaši pasākumi un taps jaunas izrādes, kas uzrunās skatītāju sirdis.
Foto: Jānis Porietis, Dāvids Fomins (no OratoriO facebook lapas)
Komentāri
Ierakstīt komentāru