Katram savs Ilgu tramvajs

Man šķiet, ka man nav gari un plaši jāstāsta, kas ir "Ilgu tramvajs", vai ne? Ja ne redzējuši, tad vismaz dzirdējuši par šo izrādi noteikti esat. Vismaz es tā ceru, jo pretējā gadījumā esat daudz ko zaudējuši. Lai vai kā, es biju uz Gaļinas Poļiščukas iestudēto izrādi "Ilgu tramvajs" Teātra Observatorijā, un, skatoties to otro reizi, es centos vilkt paralēles ar mūsdienām, ar savu dzīvi un kaut uz mirkli arī iejusties galveno varoņu ādā.

Katrā stāstā rodas vēlme meklēt vainīgo, iedalīt tēlus labajos un ļaunajos, bet ne šoreiz. Vismaz man ne. Jūs teiksiet: "Bet Blanša domāja tikai par sevi un centās izjaukt māsas laulību! Stenlija rīcībai nav attaisnojuma! Kādēļ Stella nevēlējās redzēt patiesību? Un Mičs vispār vēl neko no dzīves nesaprot!" Protams, šeit ir daudz pretrunu, bet uz mirkli iztēlosimies situāciju no cita skatu punkta.

Blanšas dzīve, sapņi un cerības sabruka, zaudējot savu puisīti (vīru). Atdodoties katram pretīmnācējam, viņa cerēja, ka vismaz šādi gūs sirds piepildījumu. Pēc vecāku nāves un "Sapņu" zaudēšanas, viņas vienīgā ģimene ir Stella. Protams, viņa ir pārsteigta, kāda patiesībā ir Stellas dzīve, dzīvojot vienistabas dzīvoklītī virs bāra un esot neprātīgi iemīlējusies vīrietī, kurš uzvedas viņu aprindām neatbilstoši jeb, kā pati Blanša teica, "kā dzīvnieks". Viņa kā vecākā māsa vēlas aizstāvēt Stellu, lai neviens viņai nenodara pāri, tomēr viņa negrib arī pieņemt to, ka māsa, šādi dzīvojot, jūtas laimīga. Blanša saprot, ka reiz viņai būs jāaizbrauc prom un "es Stellai esmu šobrīd ļoti vajadzīga" ir tikai aizbildinājums, jo viņai ir bail palikt vienai. Iepazīstoties ar Miču, Blanša atkal sapņo par nākotni un mīlestību, tomēr viņa arī nojauš, ka patiesība kādreiz var nākt gaismā...

Stella, protams, priecājas, ka māsa ir atbraukusi ciemos, tomēr viņa nedomāja, ka uz tik ilgu laiku. Blanšas ierašanās maina viņas dzīvi kājām gaisā. Viņa ir izrāvusies no tās "normālās" dzīves, iemīlējusies un precējusies, gaida bērniņu un beidzot jūtas laimīga. Lai arī ko Stenlijs būtu uzzinājis par Blanšas pagātni, viņa nevēlas tam ticēt un aizstāv viņu, jo Blanša taču ir viņas māsa. Bet vissmagāk viņai bija pieņemt lēmumu par trako namu - viņa it kā gribēja ticēt Blanšai, tomēr paklausīja Stenliju... Varbūt tādēļ, lai glābtu savu laulību... Varbūt tādēļ, ka cerēja, ka tie ir meli un ka viņš tā nerīkotos... Varbūt, varbūt... Katram noteikti ir sava teorija par šo.

Stenlijs ir vīrietis, kuram prātā tikai sekss. Starp viņu un Stellu valda liela iekāre. Viņš ir no tiem vīriešiem, kuri jūtas kā mājas saimnieki un vēlas, lai viņu noteikumi tiktu arī ievēroti. Arī no tiem, kas neizsaka sievietēm komplimentus par izskatu, bet pats labprāt tos uzklausa. Viņš jūtas laimīgs kopā ar Stellu, un te pēkšņi ierodas māsiņa Blanša un cenšas iejaukties pa vidu. Protams, paciemoties jau var, bet cik ilgi? Viņš vairs pat netiek pats savā vannasistabā, jo tur nemitīgi priekšā jau ir Blanša, kurai jānomierina savi nervi karstā vannā. Un viņš negrasās pieļaut, ka Blanša turpinās melot Stellai un viņa labākajam draugam Mičam! Var jau būt, ka viņš pāršāva pār strīpu tajā naktī, bet savā ziņā Blanša viņu uz to vedināja... Un tā kā viņa pati neaizbrauca, tad bija jāizdomā cits veids, kā saglābt savu laulību un dabūt viņu prom...

Miča dzīve ir diezgan smaga, jo viņš ļoti pārdzīvo mammas slimību un nelaimīgu pirmo mīlestību. Lai arī ikdienā viņš to neizrāda, bet pokera vakarā, iedzerot mazliet vairāk, viņš atklāj savu sirdi un savas sāpes. Satiekot Blanšu, viņš aizmirst par visu citu uz šīs pasaules. Viņš Blanšā ierauga dvēseles radinieku - kādu, kurš tikpat ļoti cieš mīlestības dēļ un ilgojas pēc tās, kā viņš... Diemžēl, uzzinot par Blanšas netīro pagātni, viņš atkal piedzīvo sāpes un nodevību. Un tas ir saprotams - viņš Blanšu uzskatīja par pilnīgi citu cilvēku, daudz godīgāku... Vai kādam vispār var uzticēties?

Katrā aktierī ir kāda odziņa, kas viņu dara īpašu. Stellas lomā iejutās Agnese Zeltiņa, kas pārsteidzoši labi tika galā ar šo lomu. Iepriekš Agnesi biju redzējusi tikai kino, bet nu varēju pārliecināties arī par to, cik talantīga viņa ir teātrī, Stellas lomai piešķirot jaunas krāsas, to savu īpašo odziņu, kas skatītājus neatstāj vienaldzīgus un vēl ilgi pēc izrādes liek aizdomāties. Katrā ziņā - beigas mani tik ļoti aizkustināja, ka es vēlējos raudāt līdzi Stellai.

Mani sajūsmināja Miča lomas atveidotājs Rihards Lepers pokera ainā. Smējos līdz asarām. Tik perfekti nostrādāta aina un pārliecinoši nospēlēta dzēruma stadija! Kolosāli!

Karīna Tatarinova kā vienmēr bija lieliska Blanšas lomā. Katrs izteiktais vārds, katra kustība un skatiens - ne mirkli nelika šaubīties. Dzīvoju līdzi viņas tēlam un centos izprast, kas notiek viņas prātā. Par Andri Buli Stenlija lomā varu teikt tikai vienu - Perfekti! Brīžiem radās vēlme viņu vai nožmiegt par cūcisko uzvedību, bet jau nākošajā brīdī viņu apbrīnoju. Aktieris lika izjust pret viņa Stenliju dalītas sajūtas, un tas ir apsveicami.

Uz šo izrādi noteikti ir vērts aiziet, jo tā neatstās vienaldzīgu nevienu. Lai gan būtībā tēma un dzīvesstāsti ir smagi, tomēr tas viss ir patīkami savīts kopā ar humoru, ka varēsiet arī no sirds izsmieties. Ikviens taču pēc kaut kā ilgojas un reiz ir gadījies izkāpt nepareizajā pieturā...