Ir tādas izrādes, par kurām domāju vairākas dienas pēc noskatīšanās, un Gundara Silakaktiņa iestudētais "Neglītenis" Dailes teātra Kamerzālē ir viena no šādām izrādēm. Jau ļoti sen vēlējos šo izrādi noskatīties, un beidzot man izdevās to redzēt. Turklāt vēl arī ļoti paveicās, jo Vakara kasē bija palikušas pāris neizpirktas biļetes. Izrādi vēlējos redzēt tieši aktieru sastāva dēļ, un es pat nebiju gaidījusi, ka viņi visi četri būs vienlīdz pārliecinoši un radīs manī patiesu apbrīnu par to, kādus viņus šajā izrādē var ieraudzīt. Katrs ar kaut ko savu ļoti spilgti paliks manā atmiņā vēl uz ilgu laiku.
Vispirms vēlos izcelt Aldi Siliņu neglīteņa Lētes lomā. Tieši Siliņa dēļ arī visvairāk vēlējos noskatīties šo izrādi, jo bieži jau negadās redzēt viņu tik nozīmīgās lomās. Un tas, ko redzēju, mani pozitīvā nozīmē pārsteidza. Tā apbrīnojamā enerģija un tik patiesā iejušanās tēlā man sajūsmā lika skatīties izrādi ar aizturētu elpu. Viņš ir tik ārkārtīgi labs šajā lomā! Siliņš jau iepriekš mani ir apbūris, piemēram, izrādē "Granātu krāsas aproce", un arī šajā izrādē man viņa lomas dēļ bija gan līdzpārdzīvojums, gan patiesa apbrīna par viņa talantu. Viņš mirdzēja šajā lomā, un arī tādēļ, ka viņam bija spēcīgi skatuves partneri. Katra saspēle bija apbrīnas vērta. Šādu saspēli bieži negadās baudīt, kad visi aktieri ir uz viena viļņa un spēlē ar vienlīdzīgi spēcīgu enerģijas atdevi.
Mani apbūra arī Ērika Eglija, atveidojot Lētes sievu Faniju un veco kundzi. Tik baudāma viņas iejušanās vienā un otrā tēlā, un veikla pārslēgšanās no viena uz otru, bez vizuālām pārvērtībām, vien mainot ķermeņa pozas un balsi! Apbrīnojami! Agrāk Eglija nebija manu iecienītāko aktrišu sarakstā, un parasti viņa neatstāja uz mani spēcīgas sajūtas, bet viņai izdevās mani savaldzināt ar savu aktierspēli izrādēs "Balta vārna melnā krāsā" un "Alvas sieviete", un nu arī šajā izrādē.
Manu apbrīnu izpelnījās vēl viens aktieris, kurš līdz šim neko tādu nebija man licis izjust citās redzētās lomās. Ar šo es domāju Niklāvu Kurpnieku. Arī viņa aktierspēle bija tik aizraujoša un pārliecinoša, ka noteikti vēl ilgi paliks manā atmiņā kā kaut kas īpašs, un ieteikšu tieši šajā izrādē redzēt viņa talantu. Kurpnieka aktierspēle mani pozitīvi pārsteidza, tik ticami un aizraujoši nospēlējot gan Lētes asistentu, gan arī bagātās kundzes dēlu. Bieži vēroju tieši viņa kustības, un tās manī raisīja patiesu apbrīnu, cik pārliecinoši viņš ar kustībām pasaka daudz vairāk kā ar vārdiem. Bravo! Man ļoti patika redzētais.
Lauris Subatnieks kā vienmēr mani sajūsmina gan vizuāli, gan ar balss tembru un izturēšanos, gan arī ar savu talantu. Arī šoreiz, atveidojot Lētes bosu un ķirurgu, Subatnieks manī izraisīja sajūsmu. Viņš jau sen mani ir savaldzinājis, un joprojām turpina mani priecēt izrādēs ar savu pārliecinošo aktierspēli. Katrs no aktieriem bija spožs savā tēlā, bet tieši saspēlē visvairāk viņu visu talantus varēja apbrīnot. Šis aktieru baltais četrinieks ir šo izrādi iekļāvis manā iecienītāko izrāžu sarakstā, un noteikti ieteikšu tieši aktierspēles dēļ redzēt izrādi arī citiem.
Protams, izrāde nebūtu tik spēcīga izdevusies arī bez lieliskas radošās komandas. Vēlos izcelt kostīmu mākslinieci Jurati Silakaktiņu un scenogrāfu Aigaru Ozoliņu, jo tomēr tērpi un telpas iekārtojums ir tie, kas vispirms rada kādu iespaidu par izrādi. Atmiņā paliekoša arī Ingas Krasovskas horeogrāfija, paspilgtinot tēlus un ainas. Un, manuprāt, šis iestudējums ir tik spēcīgi izdevies arī režisora dēļ. Silakaktiņš ne tikai ir panācis to, lai aktieri spēlētu dinamiski un ar apbrīnojamu enerģiju, bet arī vēl to, lai skatītājiem daudz ko liktu pašiem iztēloties un aizdomāties. Kaut vai tas, ka aktieri spēlē vairākas lomas bez būtiskām vizuālām izmaiņām. Man patīk šī režisora iecere. Un priecājos arī par to, ka režisors ir izvēlējies iestudēt šo izrādi tieši Dailes teātra Kamerzālē. Zāles intimitāte ievelk skatītāju šajā pasaulē. Vienā brīdī pat pazūd ceturtā siena, un skatītāji tiek iesaistīti izrādē.
Ak, kā man patīk šāda veida izrādes! Zālē izrādes laikā es varēju bieži pasmieties un just izklaidējošu gaisotni, Lētes enerģiskais monologs radīja manī spēcīgu līdzpārdzīvojumu, uz beigām atkal bija mazliet humora, bet tad iznācu ārā no zāles, un, jo vairāk par šo izrādi domāju, jo skumjākas sajūtas tā manī raisa tieši tēmas dēļ. Tas nav tikai izklaidējošs teātris, bet tā notiek arī dzīvē, un tas rada tās skumjas manī. Par to, cik ļoti var ietekmēt citu cilvēku viedoklis, un par cilvēkiem, kuri tiešām ir gatavi atteikties no sevis un savas sejas, lai tikai tiktu pieņemti, apbrīnoti un mīlēti. Cilvēks var dzīvot savu dzīvi, bet tad sadzirdēt apkārtējo domas par izskatu, ietekmēties no tām un pazaudēt savu dzīvi... Pazaudēt to, kas esi, un vairs nekad to neatgūt. Izrāde "Neglītenis" liek domāt, uzdot jautājumus un meklēt sevī atbildes. Un arī atgādina, cik svarīgi ir palikt unikālam, nevis pakļauties un līdzināties citiem.
Foto: Artūrs Pavlovs, dailesteatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru