Dailes teātra izrāde "Lulū"

Pagājušajā nedēļā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Dž. Dž. Džilindžera jaunākais iestudējums "Lulū" ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Andri Buli galvenajās lomās. Šī bija pirmā Buļa izrāde kopš viņš ir štatā, un iepriekš Daugavpils teātra izrādēs, kuru režisors arī Džilis, man patika rezultāts. Šī iemesla un arī Ķuzules-Skrastiņas talanta dēļ vēlējos noskatīties jauno iestudējumu Lielajā zālē. Diemžēl biju vīlusies, un labprāt izteiktu skaidri savas domas, bet tomēr mēģināšu to izdarīt pieklājīgi. 

Vispirms par labo. Nevaru noliegt - mani apbūra tērpi, Lulū kleitas. Katja Šehurina bija radījusi brīnišķīgus kostīmus gan Ķuzules-Skrastiņas atveidotajai Lulū, gan arī Bulim un pārējiem aktieriem. Bulis ļoti labi izskatījās zilajā uzvalkā, un Ķuzule-Skrastiņa sarkanajā kleitā, kā arī citos tērpos pirmajā cēlienā. To gan nevaru teikt par otro cēlienu. Vēl no labā varu minēt mūziku un video projekcijas. Tās arī atstāja pozitīvu iespaidu. 

Bet, ja tā nopietni, tad man radās jautājumi - kas tas bija? Ko ar to režisors gribēja pateikt? Kāds bija galvenais vēstījums, lai liktu skatītājiem par kaut ko vērtīgu aizdomāties un domāt vairākas dienas? Kāpēc tieši tagad šai izrādei bija jābūt iestudētai? Lai parādītu, ka vīriešus pievelk tikai sievietes ķermenis un ka visas sievietes ir maitas, kas pavedina vīriešus? Ka mūsu sabiedrībā arī ir šādas sievietes, kuras vīriešus noved nāvē, un viņas vienīgi var apturēt, sadalot gabalos? 


Es eju uz teātri, lai aizmirstos un lai izjustu līdzpārdzīvojumu, bet par šo izrādi to galīgi nevaru teikt. Diezgan daudz veco paņēmienu režijā, kas jau iepriekš redzēti. Ar skaistiem un izaicinošiem tērpiem, pusplikiem aktieriem un glītām aktrišu kājām augstpapēžu kurpēs ir par maz. Ļoti žēl aktieru, ka viņiem šādā izrādē jāspēlē. Viņi jau darīja, ko varēja, un tieši režija mani neuzrunāja. 

Vienīgās no ainām, kas man patika, bija mirklis, kad Buļa atveidotais Šēns ieradās mājās ar ziediem un ieraudzīja Lulū ar viņa brāli... Un vēl interesanti bija pavērot Ķuzules-Skrastiņas un Leldes Dreimanes saspēli. Pārējais viss bija diezgan... nekā. Neuzrunājoši. Un kāpēc otrajā cēlienā Lulū no cietuma iznāca tik glaunās drēbēs? Tad jau arī frizūru varēja savest kārtībā. Vēl bija vairākas ainas, par kurām labāk laikam vispār neizteikties. Arī par to dūmošanu...

Brīžiem radās sajūta, ka atrodos tur, kur man nevajadzētu būt. Laikam jau jāredz arī šādas izrādes, lai būtu, ar ko salīdzināt. Tikai nesaprotu, kādēļ citos teātros Džilim izdodas iestudēt labas izrādes, bet Dailē bieži vien viņš nošauj galīgi garām. Lai vai kā, tas ir tikai mans viedoklis. Ejiet paši un skatieties, salīdziniet, varbūt jums pat patiks un atradīsiet kaut ko vērtīgu. 


Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs", dailesteatris.lv

Komentāri

  1. Pilnībā manas domas! Izrāde bija nekāda. Nesapratu, kas man jāskatās. Mieles par bezjēdzīgi pavadītu vakaru.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru