Pagājušās brīvdienas pavadīju Latvijas Nacionālajā teātrī, divus vakarus pēc kārtas skatoties dažādas izrādes. Draudzene dzimšanas dienā un Ziemassvētkos uzdāvināja biļetes, un tā nu mēs kopā devāmies lūkot arī šī teātra izrādes. Tā kā bijām redzējušas Dailes teātrī iestudētās "Trīs māsas", tad gājām skatīties Vladislava Nastavševa iestudējumu "Trīs māsas. Refleksija". Redzēt ir vērts, bet nekas īpašs.
Lai gan esmu iepriekš redzējusi tikai vienu izrādi Nastavševa režijā (Dailes teātrī "Peldošie - ceļojošie. II daļa"), tomēr atkal pārliecinājos, ka viņš nav mans režisors. Daudz labāk man patika Andreja Žagara iestudējums par Čehova trīs māsām. Tas mani aizrāva gan ar visu trīs māsu aktierspēli, gan ar scenogrāfiju un kostīmiem. Nacionālā teātra izrādē vienīgā no aktrisēm, kas šķita piemērota trīs māsu lomām, manuprāt, bija Madara Botmane Irinas lomā. Viņas aktierspēli vienmēr ir patīkami baudīt, un arī šoreiz pirmajā cēlienā viņa mani apbūra. Irina kā tēls man ir vistuvākā no visām trim māsām, un man ir svarīgi izjust līdzpārdzīvojumu, tomēr otrajā cēlienā vairs tik ļoti nenoticēju M. Botmanei. Kaut kas pietrūka... No kostīmiem vislielāko sajūsmu arī izraisīja tieši Irinas tērpi. It īpaši baltā kleita izrādes sākumā, un pēc tam arī ziemas drēbes. 
No scenogrāfijas viedokļa varu saprast to ideju par gaisa balonu uz skatuves, kurš, tāpat kā māsu sapņi, nespēj pacelties un lidot, bet kļūst arvien mazāks un beigās tiek aiznests kādam citam līdzi. Tomēr tas gaisa balons izskatījās iespaidīgs tikai pirmajā cēlienā. Otrajā mani šausmīgi kaitināja tā aktieru "sapīšanās" audumā, cenšoties ienāk un iziet no spēles laukuma. Tāpat arī neuzrunāja izmantotie nošu lapu turētāji, un tas, ka aktieri tikai runāja par ēdieniem un sēšanos pie galda, bet nekas tāds netika izmantots. 
Toties absolūti burvīgs Mašas vīra, ģimnāzijas skolotāja Fjodora Kuligina lomā bija vērojams Egils Melbārdis. Viņš nu ir kļuvis par vienu no maniem iemīļotākajiem aktieriem Nacionālajā teātrī, jo pēdējā laikā vairākās lomās, kurās esmu viņu redzējusi, viņš ir mani pārliecinājis, aizrāvis un sajūsminājis. Šis nebija izņēmums. Katra aina, kurā viņš parādījās uz skatuves, bija kā gards kūkas gabals, ko izgaršot un paturēt mutē saldo pēcgaršu. Bija ainas izrādē, kurās mani patīkami pārsteidza arī Zane Jančevska Natālijas lomā un Marija Bērziņa Olgas lomā, bet tie bija tikai daži atsevišķi mirkļi.
Sajūsmināta un kā noburta biju arī par Ģirta Jakovļeva talantu, iejūtoties zemstes pārvaldes sarga Feraponta lomā. Katrā mazajā ainā mana sirds kusa, vērojot viņa aktierspēli, un seju rotāja smaids par katru tik dabiski un ticami izteikto jautājumu: "Ko tādu?" Arī Astrīda Kairiša aukles Anfisas lomā mani valdzināja. No abiem šiem vecākās paaudzes aktieriem strāvoja tāda sirsnība, kas piešķīra vislielāko jēgu tam, lai izrādi noskatītos un nebūtu veltīgi izniekots vakars teātrī.
Foto: Margarita Germane, teatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru