Vienmēr ar nepacietību gaidu katru jauno izrādi, kurā redzama arī Rēzija Kalniņa kādā lomā, bet šoreiz Dailes teātra izrādi "Sirds noziegumi" gaidīju arī tēmas un pārējo aktieru dēļ. Izlasot sarakstā, ka Magratu māsu lomās būs trīs apbrīnojami talantīgas aktrises - Mirdza Martinsone, Vita Vārpiņa un Rēzija Kalniņa -, tas jau vien raisīja interesi redzēt izrādi. Un tā kā traģikomēdija ir mans mīļākais žanrs, tad nojautu, ka izrāde man patiks.
Vispirms jau tiku apburta ar Mārtiņa Vilkārša scenogrāfiju. Visu Dailes teātra Mazās zāles skatuvi aizņēma Magratu māsu bērnības māja, kas sevī glabāja gan senatnīgumu, gan noslēpumainību. Nolupušās sienas un izsistie, netīrie logi radīja pamestības, mīlestības trūkuma un vientulības sajūtu, un tāda man šķita arī vecākā māsa Lenija, kuras lomā iejutās Mirdza Martinsone. Prieks bija redzēt Martinsoni atkal kādā lielā lomā. Viņa mani apbūra ar savu vienkāršību. 
Neierastā un atšķirīgā lomā šoreiz varēju baudīt Vitas Vārpiņas aktierspēli. Šī loma ļoti atšķīrās no tām, kādās iepriekš esmu viņu redzējusi. Ārēji tieši viņas loma bija visspilgtākā no visām trim māsām. Par to, lai Mega skatītāju uzmanību uzreiz piesaistītu, parūpējusies kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone. Un katrs viņas radītais tērps perfekti atspoguļoja māsu raksturu un dzīvesveidu.
Tomēr no visām māsām visinteresantākā man šķita tieši Beibe, kuras lomā iejutās Rēzija Kalniņa. Šī loma lika man "rakties" dziļāk viņas tēla raksturā, lai saprastu, kāpēc Beibe pastrādāja noziegumu, par ko viņai draudēja cietuma sods. Tieši Beibes loma izrādes laikā visvairāk man lika smaidīt, bet pēc izrādes mani mocīja neziņā ar neskaitāmiem jautājumiem par viņas rīcību, par to, kam viņa gribēja atriebties, par viņas pagātni un traumām...
Viena kopīga bērnības trauma bija visām māsām, kas iespaidoja viņu likteņus... Bet Beibes loma atšķīrās un šķita man kaut kā visvairāk saistošākā, un Rēzija ar to lieliski tika galā. Viņa mani atkal spēja patīkami pārsteigt un emocionāli spēcīgi satricināt manu sirdi. Viens no tādiem spēcīgiem mirkļiem bija, kad Beibe mēģināja izdarīt pašnāvību. Tajā brīdī man pēkšņi trūka gaisa, ko elpot, un iekšēji radās trauksme - varbūt pamest zāli un skriet ārā??? Vai vismaz atraut vaļā mājas logus uz skatuves? Kaut ko tādu vēl nekad teātrī nebiju izjutusi.
Pirmo reizi Rēziju uz skatuves redzēju pirms astoņiem gadiem izrādē "Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi", un kopš tā laika esmu redzējusi jau gandrīz 100 reizes viņu uz skatuves dažādās lomās (dažas izrādes pat vairāk kā desmit reižu redzētas), bet nekad iepriekš neesmu izjutusi tik spēcīgu līdzpārdzīvojumu, ka man fiziski kļūst slikti. Šajā ainā mana sirds vairs nepukstēja straujāk par viņas aizraujošo aktierspēli, bet gandrīz vispār pārstāja pukstēt. Protams, būtu traki, ja man šīs sajūtas tik drīz nepārietu, tomēr tas pierāda, ka viņa ar savu lomu lieliski tika galā, ja atstāja tādu iespaidu. Un Beibe, tāpat kā es un Rēzija, arī ir trešais bērns ģimenē, iespējams, tādēļ viņas loma mani arī tik spēcīgi aizrāva. Domāju drīzumā vēl noskatīties arī filmu, lai varbūt vēl kādu izrādē nepamanītu vai neuztvertu lietu jeb faktu atklātu. 
Šī izrāde mani nelaiž vaļā, liek daudz aizdomāties... Pēc izrādes mājās izlasīju internetā atrodamās intervijas un recenzijas, daudz domāju par māsu rīcību, par viņu traumām, par mīlestības trūkumu, tukšumu, atriebību... Par viņu sirds noziegumiem, rīkojoties pret to, ko patiesībā viņas vēlas vai ko sirds jūt... Lai gan fināls radīja tādu kā nepabeigtības sajūtu (gribējās vēl kādu skaidrāku turpinājumu), tomēr man ļoti patika izrāde. Caur komisko par traģisko. Ar vieglumu par sāpēm.
Foto: Mārtiņš Vilkārsis, dailesteatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru