Reti es ietekmējos no atsauksmēm par kādu izrādi, bet, izlasot internetā atsauksmes pēc Valtera Sīļa "Cilvēki, lietas un vietas" ģenerālmēģinājuma Nacionālajā teātrī, sapratu, ka vēlos šo izrādi noskatīties, un gribēju paspēt to izdarīt vēl decembrī. Šī ir viena no spēcīgākajām izrādēm, kādu pēdējā laikā esmu redzējusi. Izrāde, kas rada līdzpārdzīvojumu, satricina, liek aizdomāties un nelaiž vaļā vairākas dienas.
Ar asarām acīs pēc izrādes aizdomājos, cik tuvu arī es reiz biju līdzīgai bēgšanai no dzīves... Emma (Maija Doveika) slēpjas no reālās dzīves savā ilūziju pasaulē, kura rodas narkotiku, alkohola un cigarešu iespaidā. Nespējot tikt galā ar problēmām ģimenē, apspiežot sāpes, brāļa zaudējumu, vientulību, mazvērtības kompleksus un citas lietas, viņa ķeras pie šī salmiņa un kļūst atkarīga. Man ļoti patīk režisora iecere ar gaismu, skaņas un cilvēku palīdzību ļaut arī skatītājiem izjust Emmas sajūtas narkotisko vielu ietekmē.
Īpaši man patika izrādē izmantotais paņēmiens ar vairākām Emmām vienlaicīgi, kad Doveikai pievienojās tādā pašā apģērbā un parūkā vēl piecas meitenes. Aizraujoši dzīvot līdzi Emmas iekšējai cīņai, kāpumiem un kritumiem - ar grūtībām lūdzot palīdzību, saglabājot savas aktrises dabu, izliekoties par citu cilvēku un noliedzot atkarību, pamazām atklājoties pārējiem grupas biedriem rehabilitācijas centrā, gatavojoties sarunai ar vecākiem pēc izrakstīšanās un atzīstot savu atkarību...
Tik patiesa, pārliecinoša un pozitīvi šokējoša Maija Doveika Emmas lomā! Līdz skudriņām pār ķermeni un asarām acīs. Noticēju viņai un apbrīnā vēroju, kā viņa sevi plosīja un dedzināja šajā lomā. Lai arī pirmais cēliens bija diezgan garš un grūti nosēžams, tomēr tieši Doveikas aktierspēle notur uzmanību no pirmās minūtes līdz pat finālam. Lieliska saspēle starp Ivaru Kļavinski, Lāsmu Kugrēnu un Juri Lisneru. Arī šie aktieri manī izraisīja sajūsmu par to, ko redzēju no viņiem šajā izrādē.
Ļoti patīk izrādes scenogrāfija un aktieru kostīmi (Uģis Bērziņš). It īpaši izrādes beigās attēlotā Emmas istaba, Lielās zāles skatuvi samazinot līdz mazai istabiņai. Gaišās krāsas ļauj cerēt uz gaišu iznākumu, tomēr šī saruna ar vecākiem nebūt nav tāda, kādai Emma gatavojās, un mana sirds salūzt līdzpārdzīvojumā... Doveika izrādē spēlē ar 100% atdevi, nežēlojot sevi, un nevaru iedomāties kādu vēl piemērotāku aktrisi šai lomai. Nez, kā viņa tiek ārā no šīs lomas?
Ikviens aktieris šajā izrādē ir nozīmīgs, arī tie, kurus neizcēlu šajā rakstā. Veiksmīgas sastrādāšanās rezultātā visai izrādes komandai ir izdevusies spēcīga izrāde. Cik labi, ka režisors Valters Sīlis ir iestudējis šādu darbu! Ir vērts nopirkt biļetes un aiziet noskatīties. Un pēc tam aizdomāties par savām atkarībām, jo izrādi ir arī jāsajūt dziļāk. Ikviens mēs esam no kaut kā atkarīgi, kas mums sniedz labsajūtu, palīdz aizbēgt no realitātes... Un bieži vien mēs diemžēl esam līdzvainīgi pie citu atkarībām...
Foto: Kristaps Kalns, teatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru