Dailes teātra jaunās sezonas pirmā pirmizrāde bija 20. septembrī Lielajā zālē - "Svinības" Aleksandra Morfova režijā. Šo izrādi ļoti gaidīju - gan aktieru sastāva, gan lugas izvēles, gan arī režisora dēļ. Ja viss "saslēdzas", tad jābūt labai izrādei, un līdz šim Morfovs nav licis vilties ar abām jau iestudētajām izrādēm Dailes teātrī - gan "Finita la comedia!", gan "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" atstāj spēcīgu pēcgaršu, rosina uz pārdomām un ļauj baudīt lieliskus aktierdarbus. Arī par "Svinībām" varu teikt, ka tā ir izrāde, kuru noteikti ir jāredz! Biju uz ģenerālmēģinājumu, un joprojām tā mani nelaiž vaļā. Jo vairāk par redzēto domāju, jo vairāk mainās sajūtas, saprašana un nesaprašana, nepieņemšana, sāpes... Tieši tādēļ arī blogā tikai tagad par šo rakstu, kad pirmās šoka sajūtas jau ir "nosēdušās". Ja domājat, iet vai neiet, aizejiet gan! Tikai ļaujiet mazliet aktieriem iespēlēties.
Man ļoti patīk izrādes par ģimenes attiecībām, un tieši tādēļ vēl vairāk gaidīju šo izrādi. Lai gan bieži tā nedaru, tomēr šoreiz tai jau sagatavojos laicīgi, iepazīstoties ar lugas sižetu un noskatoties filmu "Festen", pēc kuras scenārija tapusi luga. Līdz ar to es jau biju sagatavojusies tam "skeletam skapī" jeb ģimenes baisajam noslēpumam, kas nāca gaismā tēva Helges (Ģirts Ķesteris) 60. dzimšanas dienas svinību laikā. Bet tik un tā šis noslēpums uz mani atstāja spēcīgu emocionālu satricinājumu.
Runājot par aktieriem, biju patīkami pārsteigta par Ķesteri, kurš tika galā ar tēva lomu. Kad ieraudzīju mājaslapā, ka viņš būs Helge, galīgi nespēju to pieņemt, kaut vai tikai vizuāli, jo viņš taču ar saviem izrādes bērniem (A.Skrastiņu, L.Dzelzīti un R.Kalniņu) ir gandrīz vienā vecumā. Režisora iecere par Helges draudzēšanos ar skalpeli visas raizes mazināja jau sākumā, un par to vairs nesatraucos.
Bet bija arī lietas, kas man nepatika Morfova režijā. Piemēram, beigas... Tās man pieņemamākas bija filmā, nevis izrādē. Jau tā visu izrādi caurvija liekulība un nepieņemšana - atklājot baismīgo noslēpumu un uzzinot patiesību, sabiedrība un ģimene pret to izturējās pārāk vienaldzīgi. Un tā tas palika arī beigās, kad visi no rīta mierīgi brokastoja, it kā nekas nebūtu noticis.
Un vēl man nepatika režisora iecere par rasismu un homoseksualitāti, šīs tēmas apvienojot vienā personā. Nu kāpēc režisoram vajadzēja samainīt filmas vīrieti pret sievieti un likt viņai uzvesties kā prostitūtai (apģērbs, uzvedība, dejošana uz letes)?! Filmā šī loma bija gaumīgāka. Lai nu kā, jaunā aktrise Aminata Grieta Diarra ar šo lomu godam tika galā, izturot arī visus rasistiskos jociņus. Un balss viņai arī laba, par ko varēju pārliecināties, kad viņa izpildīja dziesmu.
Katrā ziņā izrādē prieks bija acīm par Mārtiņa Vilkārša scenogrāfiju, Ilzes Vītoliņas kostīmiem un Arta Dzērves video projekcijām, bet bauda ausīm - par mūziku, kuru izpildīja Gints Žilinskis, Bruno Priekulis un Tālis Gžibovskis. Patīkami, ka arī baudīt varēju Lidijas Pupures, Arta Robežnieka un Ģirta Ķestera balsis, izpildot dažas dziesmas. Muzikālais materiāls (arī kopdziesmas) radīja īstu svinību gaisotni, tāpat arī garais galds, šefpavārs un oficianti.
Aktieru sastāvs attaisnoja cerības, un īpaši man patika vērot brāļu un māsas saspēli (Skrastiņš, Dzelzītis un Rēzija). Lai gan katrs atsevišķi viņi ne ar ko īpašu nepārsteidza, jo bija redzamas labi zināmas iezīmes mīmikā vai žestos, tomēr visi trīs pārliecinoši tika galā ar lomām. Arī abas oficiantes (L.Dreimane un K.Nevarauska) palika manā atmiņā ar labu aktierspēli, un tāpat arī Mette (I.Ķuzule-Skrastiņa). Vienīgi šķita nenoslīpētas mātes un tēva attiecības. Varbūt pietrūka laika...
Lai gan caur dziesmām, dejām un kautiņiem tika ievītas mazliet pozitīvākas sajūtas, tomēr kopumā pēc šīs izrādes man nemaz negribējās smaidīt. Gluži pretēji - vēlējos ātrāk tikt ārā no teātra, būt svaigā gaisā un ļauties aizturētajām emocijām. Ir pagājušas vairākas dienas, bet es joprojām tā īsti nespēju atgūties un varu vien mēģināt iztēloties, cik smagi ir aktieriem spēlēt šo izrādi vairākus vakarus pēc kārtas. Ejiet, skatieties un aizdomājieties! Smaga un sāpīga tēma, bet izrāde laba ar nerimstošu spriedzi un spēcīgu pēcgaršu.
Foto: Daina Geidmane, dailesteatris.lv
Ļoti patika šī izrāde, ko noskatījāmies vakar...un pilnībā piekrītu, ka arī biju emociju varā un pārņemta, kad ,tiešām,smaids uz lūpām izpaliek...
AtbildētDzēstAktieri savās lomās iejutās vienkārši fantastiski !Jau esmu paspējusi ieteikt šīs SVINĪBAS saviem draugiem un paziņām - nenožēlos nepilnas 3 st.tur pavadītā laika!
Neesmu anonīma persona, mans vārds ir Rudīte.
Sirsnīgs paldies, Rudīte, par Jūsu komentāru! Un priecājos, ka Jums patika izrāde un ka arī bijāt emociju varā. Šo patiešām ir vērts ieteikt draugiem un paziņām noskatīties. Domāju, ka neliks vilties.
AtbildētDzēstBiju, redzēju. Protams, tēma ir smaga un tā ir traģēdija, noziegums. Bet šis stāsts liek domāt, joprojām. Kaut pagājusi jau vairāk kā nedēļa. Skumji, sāpīgi, bet arī smieklīgi ir redzēt to skaisto ilūziju, kurā tik ļoti visiem patīk dzīvot, jo tā taču ir vieglāk. Izrāde nostiprina pārliecību, ka ar ļoti daudz cilvēkiem mūsdienās pilnīgi un noteikti nav kaut kas kārtībā (tēli un nianses) un šis stāsts var personiski aizvainot ļoti daudzus. Tas ir provokatīvs. Lai ar savu problēmu cīnītos, tā jāredz pašam. Beigas manās skatījumā ir labas un ir AR smaidu. Aktuālā problēma, kas neļāva normāli dzīvot cilvēkam, tika atrisināta. Viņš to izcīnīja atklājot draugus, atmaskojot liekulību un dubultmorāli, nosodot līdzatbildību, bet saglabājot labo ar sev mīļajiem. Ilūzija krita. Un ir atrasta mīlestība. Turpmākais paliek mūsu pašu ziņā, tādēļ jau dzīve ir interesanta.
AtbildētDzēstPaldies, aigaro, par Jūsu komentāru, par sajūtām un pārdomām! Jā, arī man beigas pirmajā brīdī šķita sirsnīgas un jaukas, jo tajās uzsvars tika uzlikts uz dēlu, kurš beigās atrod arī mīlestību, un paliek tāda jauka pēcgarša... Tomēr, jo vairāk domāju par beigām, jo sāpīgāk kļūst... Man beigas izrādē nepatika tādēļ, ka tēvs paliek nesodīts. Un tieši filmā labāk tiek parādīts atrisinājums.
AtbildētDzēstInteresanti, būs man jānoskatās arī filma. Par sodu ir grūti spriest, kāds sods būtu jāpiemēro. Tas ko saskatīju izrādē bija viņa nožēla, meitas zaudējums, ģimenes pārmetums, kas viņam ļoti sāpēja. Kauns, sāpes, jo nespēj vairs tikties - raksta vēstuli. Droši vien tik ilgi dzīvojot paša radītajā ilūzijā, pamatvērtībās nekas cits nav palicis kā vienīgi farss, tam ir vajadzīgs laiks un tā viņam daudz nav palicis. Ilūzija tika sagrauta un dzīve ir mainījusies. Interesanti zināt kā mainījās māte, vai vispār mainījās, jo man šķiet, ka viņa bija vistālāk no realitātes. Bez šīs ilūzijas "klapēm" nu viņa varētu būt vissmagāk cietusi, līdz ar to izvēlēties palikt kā ir. Man tas ir visskumjākais, ka cilvēkam var nebūt vēlme mainīties un attīstīties pašam, dzīvot savu, viņa tomēr nav viena. Ieradumam ir ļoti liels spēks un jo cilvēks vecāks, jo grūtāk mainīties, jo grūtāk atmest. Beigas ar mazuma piegaršu, divdomību... varbūt tā ir tā līnija, kad vairs nevajag iejaukties.
AtbildētDzēstNu man ir skaidrs, ka noteikti jānoskatās filma! Paldies par ideju.
aigaro man jāatmet :D
Tiešām paldies par Jūsu viedokli, Aigar! Ir interesanti to lasīt un salīdzināt ar savējo. Un caur Jūsu viedokli pamanīju citu skatījumu - par tēva nožēlu, ko es kaut kā tik spēcīgi neuztvēru izrādē. Tas atkal liek aizdomāties... Filmā man patika ģimenes attieksme beigās pret tēvu, un tieši tas man pietrūka izrādē (sapratīsiet, kad noskatīsieties). Tas arī būtu kā sods. Starp to jautro atmosfēru pie brokastu galda dažas lietas paslīdēja garām. Jā, par māti arī es aizdomājos un gribētos mazliet labāk viņu saprast. Tāda neatminama mīkla viņas iekšējā pasaule palika.
AtbildētDzēstVēl man izrādē pietrūka tas, ka tajā bardakā nevarēja sadzirdēt, kur bērnībā bija abi pārējie bērni, kad tēvs nodarīja pāri dvīņiem. Strīda laikā Kristians to izkliedza brālim, bet, šķiet, ka pamanīja to tikai tie, kas redzēja filmu vai tieši tajā brīdī skatījās uz viņiem.
Lai vai kā - režisors savu ieceri ir sasniedzis, jo izrāde liek aizdomāties un rada pēcgaršu. Tā paliek atmiņā vēl ilgu laiku. Un tas ir galvenais.
Filma ir noskatīta. Jā, tajā gan beigas, gan citas nianses ir konkrētāk parādītas. Kino tomēr ir priekšrocības šajā ziņā ar fokusu, mīmiku. Filmā galvenie tēli ir skarbāki un vēl "slimāki". Gribētos domāt, ka izrāde ir pielāgota mums rāmajiem latviešiem, lai neizraisītu momentānu pretīgumu (uz ko iekritu 8 sievietēs). Salīdzinājumā ar filmu, izrāde ir papildināta ar pozitīvismu un iespēju arī pasmieties par šo cilvēku putniem, par viesiem. Es neiesaku pirms izrādes skatīties filmu, bet pamata stāsta beigas tiešām prasās mazliet vieglāk saprotamas, jo jociņu piedeva maldina. Ir interesanti palasīt atsauksmes, cilvēki ir dažādi un to uztvere arī. Manā skatījumā izrāde ir sava veida sabiedrības "tests". Patika Ievas Florences attēlotais "sugar daddy" līgavas tēls, kurš filmā pat īsti neeksistēja.
AtbildētDzēstJā, kino ir savas priekšrocības, bet arī izrādē, sēžot tuvu skatuvei, var arī nolasīt labi mīmiku. Vismaz man šoreiz bija iespēja tuvu skatuvei sēdēt. Piekrītu par to, ka šeit ir ieviests pozitīvisms, lai paliek arī kādas gaišas sajūtas pēc redzētā, jo pēc filmas nebija nekādu gaišu sajūtu. Tikai pretīgums un šoks. Par Florenci - jā, man arī patika viņas tēls izrādē! :) Vēl atmiņā palicis arī Zalaks ar telefonu rokās, kas arī pielāgots mūsdienām.
AtbildētDzēstPiekrītu par to, ka ir interesanti palasīt atsauksmes. Un tas ir pozitīvi, ka esam tik dažādi un katrs kaut ko citu izrādē spilgtāk pamana, sajūt vai saprot.