Ak, paldies Vakara kasei un draudzenes ieteikumam - beidzot redzēju vēl vienu lielisku izrādi Dailes teātra Kamerzālē! Gundara Silakaktiņa režisētā "Pielūdzēja Nr. 1" ir ārkārtīgi laba, aizraujoša un spēcīga izrāde. Nerimstoša spriedze un līdzpārdzīvojums visu izrādes laiku! Esmu sajūsmā par sižetu un arī par abiem aktieriem, kas raisīja manī patiesu apbrīnu par viņu spēju tik pārliecinoši iejusties šajās lomās.
Gan Lauris Subatnieks, gan Indra Briķe mani patīkami pārsteidza, un tagad saprotu, kādēļ Briķe ir nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā gada aktrise. Šī nominācija ir pelnīta, un es turēšu īkšķus. Tā patiešām ir šausmīgākā loma, kādā viņu esmu redzējusi uz skatuves, bet aktrise ar to izcili tiek galā. Katra asara ir īsta, katrs sejas vaibsts vai roku kustība - viņa ir tik īsta Pegija, ka vēl īstāk nemaz nevar būt! Ne mirkli nerodas šaubas, ka kaut kas nav līdz galam "nolasījies".
Tik fanātiska pielūdzēja, ka brīžiem pat zosāda uzmetās un man pašai gribējās viņu nožmiegt. Un tas pierāda tikai to, ka Briķe aizsniedza mani kā skatītāju ar savu aktierspēli. Bija brīži, kad jutu līdzi Pegijai, jo viņas vientulība un prāta aptumšošanās parādījās viņas asarainajās acīs, un varēju iztēloties arī sāpes, ko viņa izjuta, uzzinot, ka rakstnieks nogalinājis viņas iemīļotāko grāmatu varoni... Šī pavisam noteikti ir Briķes Zelta loma! Jau iepriekš zināju, cik viņa ir talantīga aktrise, bet šī loma pārspēja visas citas līdz šim redzētās.
Arī Lauris Subatnieks pārliecinoši tika galā ar rakstnieka Erika lomu un radīja manī spēcīgu līdzpārdzīvojumu. Tieši viņam pārsvarā visvairāk jūtu līdzi un baidījos, kas notiks, kad viņš pabeigs to romānu, ko šī trakā pielūdzēja Pegija vēlējās, lai viņš uzraksta, kā arī satraucos, vai viņš vispār tiks no šīs mājas un viņas gūsta kādreiz ārā. Kā jau īstā psiholoģiskā trillerī, biju pilnībā ierauta sižetā, un pārdzīvoju līdzi katram notikumam. Lai gan sēdēju zālē starp skatītājiem, tomēr arī es sajutos kā šīs trakās Pegijas gūstā un iesprostota ne tikai viņas mājās, bet arī viņas šausmu pilnajā prātā. Brīžiem centos paskriet notikumiem pa priekšu un jau domāt, kā Eriks varētu no turienes tikt ārā. Reiz pa reizei tiešām ir labi noskatīties kādu šāda žanra izrādi, kas rada spriedzi jau no paša izrādes sākuma, un starpbrīdis šķiet lieks - it kā man aizraujošas grāmatas vidū kāds liktu aiziet uz veikalu vai kā citādāk atrautu no lasīšanas.
Tā kā es dievinu arī literatūru, ne tikai teātri, tad šī izrāde man vēl vairāk patika. Vienīgi traucēja brīžiem spožās gaismas, kas apžilbināja skatītājus ainu maiņās, un skaņa, kas brīžiem bija neizturami skaļa, bet uz to pieveru acis, jo sižets un aktieri bija izcili. Ja jūs vēl neesat redzējuši šo izrādi, tad sāciet meklēt biļetes un brīvu vakaru! Nenožēlosiet! Atkārtošos - Kamerzālē top ļoti labas izrādes, kas ir redzēšanas vērtas! Nevērtējiet teātri tikai pēc Lielās zāles izrādēm!
Foto: Mārtiņš Vilkārsis, dailesteatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru