Kad sienas krīt...

Šovakar, 25. maijā, pirmizrādi Dailes teātra Mazajā zālē piedzīvos Tenesija Viljamsa luga "Kaķis uz nokaitēta skārda jumta" Lauras Grozas-Ķiberes režijā, un man bija tā laime jau vakar redzēt ģenerālmēģinājumu. Ak, kā es gaidīju šo izrādi! Esmu sajūsmā, un varu teikt pavisam noteikti, ka to ir JĀREDZ!!! Laura ir ar to trāpījusi mērķī, un es jau atkal pārliecinājos, ka viņa ir mana Režisore, spējot iestudēt tik spēcīgu izrādi, kas nelaiž vaļā. 

Šajā izrādē viss ir tik labi kopā saslēdzies, un tāpēc arī tā ir tik laba sanākusi. Lieliska aktieru saspēle, brīnišķīga scenogrāfija (-8), skaisti tērpi (Kristīne Pasternaka), izcils komandas darbs un režisores redzējums. Ļoti patīk režisores izvēle par darbības pārlikšanu uz mūsdienām, scenogrāfijā un tērpos izmantojot tik daudz rozā toņu, visi simboli, sienu krišana, noliktavas izpārdošana un beigās uzraksts "SALE"... Sapratīsiet, kad noskatīsieties izrādi. 

Visvairāk man patika aktieru sastāvs. Katram tā loma tik ļoti piestāvoša, katrs no sevis kaut ko ielicis, lai būtu viegli noticēt... Mana sirds lūza vissāpīgāk trīsreiz - vispirms par Megiju, tad par Briku, un beigās par Lielo Tēti... Tik interesanti vērot šādu saspēli - vīra un sievas lomās Lauri Dzelzīti un Rēziju Kalniņu. Viņiem tik ļoti izdevās saspēlēties! Bauda vērot uz skatuves notiekošo. Arī Juris Žagars bija pārliecinoši labs Lielā Tēta lomā. 

Kāds man prieks, ka Rēzija ir atgriezusies lielās un spēcīgās sieviešu lomās! Tādās, kas rauj sirdi laukā. Šī sezona man ir dāvana! Arī šajā izrādē varēju apbrīnot, cik viņa ir izcila aktrise, esot Megijas tēlā tik patiesa un īsta. Līdz kaulam īsta! Un varu vien mēģināt iedomāties, cik daudz savas iekšējās pasaules "skapīša atvilktnes" viņa "izrakņāja", lai vajadzīgajā brīdī būtu īstā grimase, īstais sāpju skatiens, īstā ķermeņa valoda... 

Un man viņas Megija patīk daudz labāk par filmas un Floridas teātra Megijām, kuru fragmentus noskatījos vēl pirms došanās uz izrādi. Šis bija viens no retajiem izņēmumiem, kad gāju uz izrādi sagatavojusies. Sākumā mazliet baidījos, kā gan viņai izdosies manu uzmanību noturēt, gandrīz visu pirmo cēlienu runājot monologus un stāstot par svinību vakariņām, bet ziniet - Rēzijai izdevās! Man ne mirkli nebija garlaicīgi, un starpbrīdis pienāca nemanot. 

Patīkami pārsteidzošs savā tēlā arī šoreiz, tāpat kā izrādē "Liec Dievam pasmieties", ir Dzelzītis. Ja pirmajā cēlienā no viņa dzirdamas vien dažas frāzes un vērojama vienas glāzītes tukšošana pēc otras, tad otrajā cēlienā jau mana sirds salūza līdz ar viņa atzīšanos un atklāto sarunu ar Lielo Tēti. Tajā bija tik daudz patiesu emociju! Un šī saruna manai sirdij bija dubultsāpīga, kuras laikā vairs nebija melu, liekulības, izlikšanās... Bija sāpīga, bet tomēr godīga patiesība...  

Kad sienas krīt, izrādē atklājas tik daudz melu, jo šajā mājā visi ir meļi un viss ir meli... Atklājas, ka patiesībā neizrunāto problēmu dēļ visi ir izlikušies gan savās attiecībās, gan visā ģimenē. Un tas arī ir tas, kas manī rada vislielāko smagumu un sāpīgo pēcgaršu ar pārdomām, spiežot un nelaižot vaļā vēl joprojām... Lielā Tēta dzimšanas dienas svinības paliek sirdi nospiedošas... Visi dzenas tikai pēc naudas, bet kur paliek cilvēcība, mīlestība, sapratne, patiesa uzmanība? 

Šī ir vēl viena lieliska izrāde par attiecībām ģimenē, un tieši tādēļ vēl jo vairāk to ar aizrautību vēroju. Bravo visiem aktieriem! Arī I. Segliņai, I. Rešetinam, L. Ozoliņai, D. Gaidelim un abiem bērniem - Kārlim un Paulai Pārupiem! Man tik ļoti patīk tieši šāds teātris, kas rosina uz pārdomām, "sagruzī" un rada sajūtas, it kā kāds man būtu "iebliezis pa galvu". Un šī izrāde ir vēl viens apliecinājums tam, ka Mazajā zālē tiek iestudēti ļoti labi darbi. Vai jums jau ir biļete nopirkta? 

Foto: Daina Geidmane, www.dailesteatris.lv 

Komentāri