Meli un izlikšanās

Aprīlis man iesācies ar Valmieras Drāmas teātra viesizrādi "Smaržo sēnes" Mārtiņa Eihes režijā, ko svētdienas vakarā vēroju Zirgu pastā, un kas pēc noskatīšanās rosina uz pārdomām. Kopumā izrāde ir par Gunāra Priedes lugu "Smaržo sēnes", kuru padomju laikā aizliedza iestudēt. Skatītāji izrādē iepazīst ne tikai lugas sižetu, bet arī uzzina no Rakstnieku savienības sēžu protokoliem, kādēļ šī luga tika aizliegta, kā arī ielūkojas dramaturga dienasgrāmatas fragmentos. 

15 aktieri, ģērbti vienādos pelēcīgi zilos halātos, ienākot zālē ar vienādiem melniem lietussargiem rokās un sēžot uz vienādiem ķeblīšiem, parāda, ka visi savā ziņā esam vienādi, pelēkā masa... Un par statusu var spriest tikai pēc runas izteiksmes, uzvedības, aksesuāriem...Izrādi tik īpašu dara tas, ka aktieri atrodas rokas stiepiena attālumā no skatītājiem, un brīžos, kad kāds no viņiem netiek tieši iesaistīts darbībā, pārējie aktieri saglabā nopietnību un cieši vēro skatītājus. Tik cieši, ka paliek neērti un gribas novērsties.  

Kāds no aktieriem paplašina darbības laukumu, apsēžoties klēpī pirmās rindas skatītājam, bet cits, sēžot starp skatītājiem, ēd desertu. Tas nojauc robežu starp skatītājiem un aktieriem, ļaujot sajust, ka arī skatītāji ir svarīgi šī notikuma liecinieki - jubilejas svinībām kādā Mežaparka mājā, kuras negrib ne par ko pārtraukt, un labāk ir melot un izlikties, ka viss ir kārtībā. Un tā diemžēl notiek arī mūsdienu sabiedrībā. Meli, izlikšanās, kāda "apklusināšana", kurš lien, kur nevajag... 

Izrādē nav galveno lomu tēlotāji, tomēr man ir vēlēšanās izcelt Inesi Pudžu (nu patīk man viņa, jā!), Ilzi Pukinsku, Skaidrīti Putniņu un Kārli Neimani. Patīkami klausīties viņu balsīs, un ar interesi sekoju līdzi Skaidrītes atveidotās Annas darbībai, cenšoties noskaidrot paroles otro pusi un pretojoties masai, kas izliekas, ka nekas nav noticis... Jubilāra svinības turpinās, par spīti tam, ka pagrabā guļ līķis, un ģimene izliekas, ka nekas nav noticis, tikai Anna tam pretojas. 

Lai gan padomju laiks man ir pazīstams tikai tik, cik par to dzirdēts no vecvecākiem un izlasīts grāmatās, tomēr izrāde man patika. Neizjutu nekādu spēcīgo pārdzīvojumu, bet pārdomas rosināja, kā arī radīja vēlēšanos meklēt papildu informāciju, lai labāk izprastu izrādē notikušo. Necentos atšifrēt visas režisora izmantotās metaforas, bet vienkārši baudīju izrādi un aktierspēli. Paldies VDT par iespēju redzēt šo izrādi Rīgā!

Foto: Matīss Markovskis, www.vdt.lv