Mīlestība un pieņemšana


Man ir jauna mīļākā izrāde! Ar nepacietību gaidīju rezultātu, kā Rēzijai būs sanākusi plānotāju komēdija Dailes teātrī, un beidzot sagaidīju. Esmu sajūsmā! Viņa ir radījusi vēl vienu brīnumdarbu! Priecājos un lepojos! "Liec Dievam pasmieties" ir brīnišķīga izrāde - caur smiekliem līdz asarām acīs un kamolam kaklā... Katrs no aktieriem ir tik atbilstošs savai lomai, un Rēzijas mīlestība ir atdzīvinājusi viņus savos tēlos. Tik izcili! Bauda skatīties! Cik labi, ka šī izrāde ir tapusi un par šo būtisko tēmu tiek runāts! Teātrī ļoti pietrūkst šādu izrāžu. Zinu, ka pēc laika iešu noteikti vēlreiz skatīties. Caur komisko tā dziļi "iesit" pa pieri un liek aizdomāties, un tieši šādas izrādes man visvairāk patīk. 

Tik patiess, dzīvs, emocijām bagāts, mīlestības, pārpratumu un sapņu pilns stāsts par kādu ģimeni, kurā kopā ar vecākiem aug trīs dažādi bērni - priesteris, aktrise un biznesmenis. Šī ir izrāde par attiecībām ģimenē, kas ir vissvarīgākais dzīvē. Par to, ko darām mīlestības dēļ... Kā ieklausīties un tikt sadzirdētiem... Kā nebaidīties pateikt to, kas otram varbūt nepatiks... Kā būt laimīgiem un tikt pieņemtiem... Kā būt mums pašiem - tieši tādiem, kādi esam. 

Visi trīs šīs ģimenes bērni izrādē ir lieliski. Nevaru iedomāties vēl piemērotākus aktierus. Viņu saspēle ir kā gards kūkas gabals, kuru ir bauda izgaršot - nesteidzīgi, katru kumosu... Ar patiesu apbrīnu vēroju katra aktiera talanta spožumu. Ilze Ķuzule-Skrastiņa šarmēja ar savu dumpīgumu un stilu. Ginta Andžāna miers tik ļoti piestāvēja topošā priestera tēlam, bet Lauris Dzelzītis... Neko pielikt, neko atņemt! Un viņa muzikālais uznāciens bija aplausu vērts! 

Arī abu vecāku lomām perfekti izvēlēti aktieri - Pēteris Liepiņš un Indra Briķe. Patīkami vērot arī viņu saspēli. Un Briķe - tā ir tik ļoti viņas loma! Varu vien apbrīnot aktrisi par spēju sevī šo tēlu tik dziļi un patiesi izjust. Tā, lai skatītājiem nerastos ne mazāko šaubu, ka kaut kas nav īsts. Jo šī izrāde ir arī par viņu - māti. Par mātes mīlestību, par sava viedokļa uzspiešanu, par nepieņemšanu, noliegšanu, par ilūzijām, nepiepildītiem sapņiem... Par "zāģēšanu" līdz vājprātam, ka brīžiem gribas viņu "nožmiegt". Bet viņa jau grib tikai labu... 

Mājīga Madaras Līviņas-Aišpures radītā scenogrāfija, smieklīgi šokējoši, skaisti un perfekti piemeklēti Bertas Vilipsones kostīmi (brīžiem gribējās iesaukties - Wow!), Jūlijas Bondarenko gaismas, Lauras Rožkalnes-Ozolas video un Aināra Rubiķa atlasītā mūzika, kam arī tik ļoti būtiska nozīme, lai izrāde būtu tieši tāda, kāda tā ir. Mūzika paspilgtināja noskaņu, un dažas dziesmas joprojām skan manā galvā, piemēram, "Can't help falling in love with you".  

Izrādes trumpis noteikti ir lieliskā komanda, un es vēlu šai izrādei ilgu mūžu. Ticu, ka katrs skatītājs spēs saskatīt šajā izrādē kaut ko no savas dzīves vai līdzīgas situācijas. Katrs tēls rada līdzpārdzīvojumu, un daži manī radīja īpaši spēcīgas sajūtas līdz kamolam kaklā... Paldies Rēzijai Kalniņai par šo izrādi! Kad viņa dara to, kas viņu patiesi aizrauj un par ko viņa iededzas, viņai sanāk, un šī izrāde ir kā vēl viens pierādījums, ka viņai sanāk ne tikai aktierspēle, bet arī režija! Ejiet, skatieties izrādi un mīliet savu ģimeni! Pieņemiet viņus tādus, kādi viņi ir! 

Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs", www.dailesteatris.lv

Komentāri

  1. Paldies par receziju. Tik ļoti sagribējās uz šo izrādi!

    AtbildētDzēst
  2. Paldies par Jūsu komentāru! Noteikti aizejiet! Šī izrāde ir brīnišķīga!!!

    AtbildētDzēst

Komentāra publicēšana