Kad liepājnieki ved kādu savu izrādi uz Rīgu, tie vienmēr ir īpaši svētki, un arī 11. marts bija īpašs vakars, vērojot Liepājas teātra viesizrādi "Cilvēks, kas vairās no lifta" Gaļinas Poliščukas režijā ar vienīgo šīs izrādes aktieri Herbertu Laukšteinu vīrieša lomā. Priecājos, ka man bija iespēja redzēt šo izrādi, kas gan ļāva pasmieties, gan aizdomāties, gan arī apbrīnot aktiera un Liepājas teātra direktora talantu spēt vienam pašam noturēt skatītāju uzmanību gandrīz pusotru stundu, stāstot par vientuļa vīrieša dzīvi.
Stāsts liek aizdomāties par to, kāda var būt vientuļa cilvēka dzīve vecumdienās, kad viņam nav izveidojusies ģimene, ar darba kolēģiem pazudis kontakts, viņa draugs suns ir nomiris, un vienīgais, ar ko viņš sarunājas, ir mājas lifts "Enoks" (kā vīrietis pats viņu dēvē), lai gan ārsts veselības dēļ ir aizliedzis uz 7. stāvu viņam braukt ar liftu. Interesanti izmantots skatuves iekārtojums (minimālisms), izmantojot kasti, kurai vienā pusē ir piestiprinātas lifta durvis, bet no pārējām pusēm ir stikls, kas ļauj redzēt liftā vai kādā citā telpā notiekošo.
Herberts Laukšteins, manuprāt, ir tik ļoti piemērots šai lomai! Tik dzīvs, tik patiess, tik sirsnīgs, pārliecinošs un arī aizraujošs! Vienā brīdī viņš bija gados vecais vīrietis, bet jau nākamajā brīdī viņš atgriezās vīrieša bērnībā ar uzlocītām biksēm un futbola bumbu rokās, un bija tik viegli viņam noticēt. Visa izrāde notika nepiespiesti. Tā, it kā uz brīdi mēs, skatītāji, būtu kļuvuši par viņa sarunu biedriem, ar kuriem padalīties savas dzīves notikumos. Bet mēs aiziesim, un viņš atkal paliks viens, atceroties savu Kafku un Greisu Kelliju...
Skatoties izrādi, atcerējos par dažiem man zināmiem veciem cilvēkiem, kuri varbūt gaida manu zvanu, lai parunātos... Un tāpat aizdomājos arī par to kundzīti, kuru pirms izrādes satiku autobusa pieturā - viņa uzrunāja mani, lai pastāstītu par savu dzīvi. Varbūt arī viņa bija vientuļš cilvēks, kurš lifta vai suņa vietā izvēlējās parunāties ar cilvēkiem, kas gaida sabiedrisko transportu... Paldies aktierim, režisorei un Liepājas teātrim par iespēju redzēt šo izrādi Rīgā! Joprojām domāju par to...
Foto: Ziedonis Safronovs, www.liepajasteatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru