Jakovļeva un Caukas talanta spožums

Rūdolfa Blaumaņa "Indrāni". Šķiet, ikviens noteikti ir dzirdējis par šo skumjo un sāpīgo stāstu starp vecākiem un bērniem. Vidusskolā lasīju grāmatu, pirms četriem gadiem devos šo izrādi noskatīties Elmāra Seņkova režijā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, bet nu beidzot to redzēju arī Valtera Sīļa režijā Latvijas Nacionālajā teātrī. Es biju atkal sailgojusies pēc teātra, un tieši pēc tik spēcīgas izrādes kā šī. Atmiņā paliekoša, ar kamolu kaklā un sāpošu sirdi, ar skumjām un līdzpārdzīvošanu, ar aizrautību no paša sākuma līdz pat beigām, ar patiesu apbrīnu par visiem izrādes aktieriem un režisora darbu, viņa šī laika redzējumu... 

Ikviens no aktieriem bija tik atbilstošs tēlam, tik prefekti piemeklēts. Katra kustība un sejas vaibsts, izturēšanās un stāja - tie arī runāja par katru no tēliem. Šķiet, ka neviens no aktieriem neko nepietēloja. Smaidu izraisīja Aināra Ančevska Noliņš, bet niknumu manī sakāpināja Ulda Anžes Edvards un Daigas Gaismiņas Ieva. Ļoti pārliecinoši savās lomās! Neko pielikt, neko atņemt. 

Bet šīs izrādes zelts ir Indrānu tēvs un māte - īpaši varēju apbrīnot Ģirta Jakovļeva un Lolitas Caukas talanta spožumu. IZCILI! Grūti atrast atbilstošāku vārdu. Patiesi, vienkārši, sirsnīgi! Viņi paši! Un, lai gan zināju, ar ko šis viss beigsies, tik un tā jau atkal jutu līdzi un sāpēja sirds... Šī izrāde ir redzēšanas vērta kaut vai šo abu aktieru dēļ. Cik viņi patiesi ir savos tēlos! Tā ir bauda vērot viņus uz skatuves un abu saspēli. 

Mazliet traucēja tas, ka nebija traukos ieliets ūdens. Tik tuvu sēžot skatuvei, tas baigi iekrita acīs. Un vēl kaut kā man nebija pieņemams Edžiņa atveidotājs 1. cēlienā - viņš pats jau nebija slikts, bet manās atmiņās zēnam bija jābūt jaunākam. Jurģis Spulenieks šķita pārāk liels šai lomai. Bet nu tās ir tikai manas domas un sajūtas. Toties man ļoti patika izmantotie video materiāli - gan no agrāk iestudētās "Indrānu" izrādes Nacionālajā teātrī, vēl redzot citā (Noliņa) tēlā tad vēl gados jauno puisi Juri Lisneru (tagad jau Kaukēna lomā), gan arī beigās izmantotais video ar sāpīgajām beigām par nevienam nevajadzīgajiem lauku īpašumiem... Un brīnišķīga scenogrāfija, radot īsto sajūtu šajās Indrānu mājās.

Paaudžu konflikts, nespēja sadzīvot zem viena jumta, cīņa par varu un naudu, biznesa sieviete un pakļaujamais vīrs, vienkāršie un sirsnīgie strādnieki, kas kļuvuši mīļāki par pašu bērniem... Lauku īpašumi, par kuriem divas paaudzes cīnījušies un tik daudz ieguldījuši, bet trešajai paaudzei tas viss nemaz nav vajadzīgs...  Izrādē skartās tēmas joprojām arī mūsdienās ir aktuālas. Ja ir iespēja, tie, kas vēl nav redzējuši šo izrādi, aizejiet! Nenožēlosiet! Valtera Sīļa režijā citādais skatījums atkal liek aizdomāties, pārdomāt, dziļi sajust... 

Foto: Gunārs Janaitis, www.teatris.lv 

Komentāri