Beigas vai sākums

Pēdējā laikā man diezgan bieži sanāk vērot Latvijas Nacionālā teātra izrādes, un man prieks, ka varu paspēt vēl pirms noņemšanas redzēt ļoti labas izrādes. Vēl viena spēcīga izrāde Aktieru zālē, kas liek man par to domāt vairākas dienas, nespējot izmest no galvas abu aktieru saspēli un katram sava tēla tik perfekti izveidoto raksturu. Valtera Sīļa režijā tapusī izrāde "Pēc beigām" ar Madaru Botmani (Luīzi) un Arturu Krūzkopu (Marku) ievilka tik ļoti, radot sajūtu, ka esi nevis skatītājs, bet gan viens no bunkurā esošajiem cilvēkiem, kas paslēpies no tur augšā esošajiem indīgajiem putekļiem terorakta sprādziena dēļ, un centies izdzīvot.  

Grūti izcelt vienu vai otru vairāk. Gan Madara, gan Arturs bija tik pārliecinoši izveidojuši savus tēlus, ne reizi neliekot man šaubīties, ka kāds nav īsts kādā brīdī. Jau pats spēles laukums to neļāva, jo teātra pagrabā bija radīta atmosfēra, ka mēs patiešām atrodamies bunkurā vairākas pēdas zem zemes. Tuvplānā pat zīmīgākā mīmika un acu skatiens nevarēja palikt nepamanīti. Varu vien iedomāties, cik daudz šīs lomas prasīja no abiem, jo nav viegli būt ne par upuri, ne par vajātāju.  

Jāatzīst, ka dažas ainas man šķita pārāk drausmīgas un nepatīkamas, parādot vīrieša varu pār sievieti, bet diemžēl tāda ir arī viena no sabiedrības problēmām, un šādi Marki ir arī starp mums, tikai varbūt nemaz par tiem nenojaušam. Ārēji izskatās mierīgi, bet patiesībā ir egoisti, kuri vēlas, lai viss notiek pēc viņu plāna. Vērojot izrādi, tā uzturēja nerimstošu spriedzi, jau saprotot, kas īstenībā notiek, bet cenšoties uzminēt, kādas būs beigas, un kas būs pēc beigām... Kā viss atrisināsies? Kurš uzvarēs? 

Galvā joņoja tik daudz neatbildētu jautājumu. Kā rīkotos es? Vai vispār ir vērts dzīvot, ja uzzini, ka visi tavi mīļie ir miruši? Kā tam ticēt, ja neesi to redzējis savām acīm? Kā izdzīvot šajā bunkurā? Kā sadzīvot ar otru? Un kā dzīvot tālāk pēc notikušā bunkurā? Nē, par to gan labāk nedomāt! Un labāk lai šie jautājumi paliek neatbildēti un nekad neizjusti pašai uz savas ādas! Bet tu, lasītāj, ja vēlies redzēt labu izrādi, sekojot līdzi šī trillera nerimstošajai spriedzei, un sajust bunkura auksto dvašu, aizej uz šo! Būs par ko padomāt. 

Foto: Kristaps Kalns, www.teatris.lv 

Komentāri