Arī man beidzot bija iespēja redzēt kritiķu un skatītāju atzinīgi novērtēto, kā arī "Spēlmaņu nakts" piecās kategorijās nominēto "Teātra TT" izrādi "DĀMAS" Ingas Tropas režijā pēc Justīnes Kļavas lugas, un tā mani patīkami pārsteidza. Esmu sajūsmā! Spraigs sižets un pārliecinoša aktierspēle, ārkārtīgi spēcīga un pārdomu rosinoša izrāde. Ja vēl neesat redzējuši, ķeriet biļetes - ir tā vērts! Tas būs neaizmirstams vakars.
Šajā sezonā izrāde notiek Miera ielā 27, 3. dzīvoklī, kur ikviens tiek laipni sagaidīts pie ieejas, ļaujot sajusties kā mīļam un gaidītam ciemiņam. Pakarinot virsdrēbes vienā no istabu veclaicīgajiem skapjiem un ieņemot vietu viesistabā uz saliktajiem krēsliem, pēc brīža izdziest gaisma, un uz sienas parādās videoprojekcija, ar kameras palīdzību ievedot skatītājus katrā no istabām, tad parādot uzrakstus par telefona izslēgšanu, brīdinājumu par šaušanu, trīs aktrišu vārdus un izrādes nosaukumu, un nu var sākties izrāde, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu no telpā sēdošajām skatītājām - dāmām. Arī mani ne.
Man ļoti patīk režisores iecere par izrādi īstā dzīvoklī ar senlaicīgām mēbelēm un video iesaisti, lai skatītāji varētu būt visā klāt, redzēt sīkas detaļas un tik dzīvus tuvplānus. Sajūta tāda, it kā skatītos dzīvo kino, jo zinu, ka tie aktieri ir tepat blakus. Ak, un kādi brīnišķīgi tuvplāni Līgai Liepiņai, atveidojot vecomāti! Kamera viņu mīl! Katra sejas mīmika, katrs acu skatiens - tā ir bauda vērot šādus tuvplānus! Un bieži kamera pateica daudz vairāk nekā noklusētie vārdi. Uzslava operatorei Elīnai Matvejevai. Jāsaka, ka Līga Liepiņa ir īsts zelts! Tik pārliecinoša, savijot kopā komisko ar traģisko un izvilinot no skatītājiem skaļus smieklus. Viņa ir šīs izrādes zvaigzne.
Trīs dažādas sievietes vienā dzīvoklī, kuras visas vieno ilgas pēc mīlestības, tukšums sirdī un vientulība, sāpes par dzīvi, kura nav tāda, kādu to vēlētos. Režisore tik prasmīgi izstāstījusi šo stāstu, ka skatītājs var identificēt sevi ar ikvienu no trīs dāmām, vai tikai ar līdzjūtību noskatīties notiekošajā. Katra no dāmām kādu vaino tajā, ka viņas dzīve nav izdevusies, un ikviena vēlas beidzot pa īstam dzīvot. It īpaši to var sajust no meitas un mazmeitas, kuras to dusmās izkliedz.
Pēc izrādes aizdomājos par Gerija Čepmena grāmatā aprakstītajām piecām mīlestības valodām, un par vecāsmātes Marijas mīlestības valodu - pārmērīgām rūpēm par savējiem, it kā gribot tikai labāk un būt noderīgai, ģimenes pavarda turētājai, bet efekts ir pretējs - gan meitu, gan mazmeitu šī mīlestības valoda smacē un besī. Mums katram ir sava mīlestības valoda, un, kas der vienam, nenozīmē, ka der visiem. Marijas mamma par to bija agrāk priecīga, bet meitu tā dara vai traku un rada vēl lielāku vēlmi tikt prom no šī dzīvokļa un dzīvot beidzot savu dzīvi. Arī Staņislavas un Kitijas attiecības ir saspringtas, un mazmeita daudz labprātāk laiku pavada ārpus mājām. Viņas visas ilgojas pēc mīlestības, bet katra no viņām vēlas to saņemt citādākā veidā, viņām piemītošajā mīlestības valodā. Kad tā nenotiek, viņas pēc tās cīnās ar agresiju.
Ārkārtīgi brīnišķīgi un apbrīnojami aktierdarbi! Brīžiem sajutos tā, it kā es būtu ienākusi svešā dzīvoklī un dzirdētu to, kam vajadzētu palikt tikai šajā ģimenē. Bez lieciniekiem un svešām ausīm. Ļoti patika arī Ances Strazdas tēlojums! Precīzi attēlota pusaudze, kura savas sāpes un tukšumu slēpj aiz klaiņošanas apkārt pa naktīm, dzeršanas, pīpēšanas un necenzētiem vārdiem. Es gan tāda pusaudze nebiju, bet tas ir labi pazīstams prototips. Man patika arī vērot mazmeitas Kitijas tuvplānus, kad fonā māte un vecāmāte strīdējās. Sejā un acu skatienā daudz kas tika pateikts. Tāpat arī patika Kitijas salūšana, jo beidzot bija iespēja dziļāk ielūkoties viņas patiesajā pasaulē. Šo aktrisi es pirmo reizi redzēju kādā lomā, un es noticēju.
Pareizā māte Staņislava (Anna Putniņa) visu izrādes laiku saglabāja sevī samērā savaldīgas un mierīgas sievietes tēlu (ja neskaita šķīvja saplēšanu), un bija interesanti vērot tos brīžus, kad Kitija un vecāmāte bija virtuvē, bet viņa viesistabā, sēžot uz dīvāna pretī skatītājiem, ļāva savā sejā nolasīt sāpju emocijas. Nogurums ar ļaunumu jaucās kopā, cīnoties par meitas mīlestību un cenšoties izrauties no vecāsmātes rūpēm, lai beidzot varētu dzīvot savu dzīvi.
Izrāde, kas tik precīzi ataino reālo dzīvi, kad trīs paaudzes dāmas bez vīriešu klātbūtnes dzīvo vienā dzīvoklī, parādot, ka turpmāk tā vairs nav iespējams dzīvot. Un šī nakts izrādās liktenīgā, kad strīdā atklājas dažādi ģimenes notikumi, un tie pastiprina katra tēla rīcību un sajūtas. Man patīk arī beigas, ka katrs pats var iztēloties, vai viņas visas trīs reiz atkal būs kopā, vai Staņislava un Kitija tiešām pameta vecāsmātes dzīvokli, lai meklētu savu īsto dzīves ceļu, savu laimi. Manuprāt, šī izrāde noteikti ir jāredz katrai vecaimātei, mātei un meitai. Būs tik daudz, par ko aizdomāties. Ir pagājušas jau vairākas dienas, kopš redzēju šo izrādi, bet tā joprojām mani neatlaiž. Kaut kas tik spēcīgs sen nav redzēts teātrī! Ļoti labs komandas darbs, režija un dramaturģija.
Foto: Jānis Deinats
Komentāri
Ierakstīt komentāru