Mihaila Gruzdova režijā tapusī izrāde "Granātu krāsas aproce" Dailes teātra Mazajā zālē ir brīnišķīgs garīgs baudījums un patiesi skaists stāsts par mīlestību, kas mani tik ļoti uzrunāja, ka nelaida vaļā vēl ilgi! Šī pavisam noteikti ir viena no manām mīļākajām izrādēm! Gruzdovs atkal ir radījis brīnišķīgu izrādi, un jau atkal viņš pārliecināja, ka viņš ir viens no Maniem režisoriem, kurš nekad neliek vilties. Gruzdova izrādes ir kā īpašs mīlestības pieskāriens, un pats galvenais iemesls, kādēļ man tās tik ļoti patīk, ir tas, ka tās manī rada līdzpārdzīvojumu un emocionālo satricinājumu! Viņš zina, ko viņš vēlas panākt un kādu vēstījumu skatītājiem nodot. Katrai detaļai ir sava nozīme, un ikviens no izrādē iesaistītajiem aktieriem ir kā spoža zvaigzne, kas mirdz pie debesīm - ar savu raksturu, rīcību, ar savu dzīvesstāstu. Visi aktieri ir komanda, un katram šajā stāstā ir būtiska nozīme.
Artūrs Skrastiņš, Vita Vārpiņa, Aldis Siliņš, Aija Dzērve, Gints Andžāns, Jānis Paukštello (vai Juris Bartkevičs) un Ilze Dzenīte - vai ar tādu komandu var vispār neizdoties izrāde, ja katrs tajā ieliek patiesu daļu no sevis, no sava piedzīvotā vai pārdzīvotā, no izjustā un izsapņotā? Un Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, Annas Heinrihsones tērpi un Jūlijas Bondarenko gaismas sniedz īsto noskaņu, lai radītu skatītājiem sajūtu, ka atrodamies pavisam citā laikā.
Savā lomā apbrīnojams un pārliecinošs ir Aldis Siliņš. Kāds prieks viņu vērot šajā tēlā! Beidzot kāds no režisoriem ir izmantojis vērtīgi viņa talantu, piešķirot lomu, kurā viņam nav jātēlo āksts. Skatoties viņa atveidotā Georgija Stepanoviča Želtkova acīs, kuras veras publikā, šķiet, ka viņš savā mīlestībā atzīstās ne tikai Verai, bet ikvienai sievietei, kas sēž zālē un sapņo par lielo mīlu. Un nav vajadzīgas nekādas īpašas kustības, jo šajā brīdī tām nav nozīmes. Varam vien klausīties viņa brīnišķīgajā balsī un dzīvot līdzi viņa mīlestībai, sajūtām, domām... To nevar ietērpt vārdos, kāda burvība piemīt šādam mirklim, kad tiek lasīta katra viņa rakstītā mīlestības vēstule Verai Nikolajevnai Šeinai (Vita Vārpiņa)! Protams, diez vai viņi būtu laimīgi kopā, bet ikvienai sievietei ir patīkami un pat vajag reiz pa reizei dzirdēt un sajust, ka viņa ir īpaša un tiek mīlēta. Ja laulības dzīvē tā trūkst, tad sekas ir tādas, kādas tās nu ir...
Katru no šīs komandas aktieriem vēroju ar patiesu apbrīnu, bet pieminēšanas vērta noteikti ir arī Vita Vārpiņa, kura mani apbur ar savu maigumu un vienkāršību. Viņai ir savs sirds siltums, kas no viņas staro caur acu skatienu un kustībām, un tajā visā nav nekā samākslota. Ir tik viegli identificēt viņas atveidotās Veras sajūtas ar sevi un dzīvot līdzi, mīlēt un ciest... Un tik īpašs, sapņaini romantisks un skaists ir brīdis, kad Vera atrodas gleznā starp ziedošajiem kokiem! Es tik ļoti dzīvoju līdzi šai lielajai mīlestībai, kurā viņai vēstulēs atzīstas kāds slepenais pielūdzējs, ka arī man izrādes beigās sāpēja. "Ja sāp, tas nozīmē, ka tu esi dzīva," teica izrādē viņai Ģenerālis Jakovs Mihailovičs Anosovs, kura tēlā iejūtas Jānis Paukštello. Tā ir. Un pēc izrādes sāc domāt, kāda mīlestība man ir vajadzīga un vai cilvēks, kurš ir man blakus, vispār mani pazīst...
Man ļoti patīk arī režisora ideja iesaistīt izrādē dzīvo klaviermūziku. Ilzes Dzenītes klavieres spēlēšana mani nekad nav atstājusi vienaldzīgu, un šis nebija izņēmums. Jau ar pirmajām nospēlētajām notīm izrādes pašā sākumā viņa mani apbūra. Ak, kā es dievinu klaviermūziku! Tai piemīt sava īpašā burvība, un šajā izrādē tā piešķīra ainām lielisku noskaņu, tās paspilgtinot un papildinot. Un esmu patīkami pārsteigta par viņas aktiermeistarību, jo es pilnībā noticēju arī viņas Ženijai, lai gan ikdienā Ilze nav aktrise. Šis viņai ir liels izaicinājums, un es ļoti priecājos, ka viņa ar to lieliski tiek galā.
Šī ir izrāde, ko ir vērts redzēt katram, kurš tic tai lielajai mīlestībai, par kādu sapņo gandrīz katra sieviete un kādu piedzīvot var varbūt tikai reizi 1000 gados... Šī ir izrāde, kuras beigās asaras acīs bija ne tikai aktieriem, bet arī man un ne vienam vien no skatītājiem, kas ir ar jūtīgām un atvērtām sirdīm. Un šī ir mana atzīšanās mīlestībā režisoram par viņa talantu radīt saviļņojošu mīlestības izrādi un aktieriem, kurus apbrīnoju un cienu par viņu ieguldīto darbu un atvērtajām sirdīm.
Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs", www.dailsteatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru