Dievs nekad nenogurst

Viņas Oskars tumsā klusu ienāk Kamerzālē, pustumsā iesāk savu stāstu un tumsā aiziet, atstājot dziļas pēdas sirdī... Un es vairs neesmu tāda, kāda ienācu zālē. Brīdi gribētos tā pasēdēt klusumā un vēl nedoties ārā no zāles, vai arī gluži pretēji - steigties prom, cik ātri vien iespējams, lai citi neredzētu asaras manās acīs un līdzpārdzīvojumā cietušo sirdi... Šis ir pilnīgi dzīvs stāsts par kādu desmitgadīgu zēnu Oskaru, kuru Rēzija izspēlē tik emocionāli patiesi, ka pietiek tikai ar grimasēm un balss pārmaiņu, lai es tiktu tajā ierauta un vairs ilgi nelaistu mani vaļā... Projekcijas ar slimnīcas bildēm un Kamerzāles tuvums rada sajūtu, ka tikai man vienai Oskars ir uzticējis šo stāstu, ka esmu daļa no tā. 

Rēzijas Kalniņas atgriešanās Dailes teātrī pēc divu gadu prombūtnes ir spēcīga. Pat ļoti! Viestura Meikšāna režijā tapusī izrāde "Oskars un Rozā dāma" ir sirsnīga un tajā pašā laikā ārkārtīgi sāpīga izrāde, kas ļauj paskatīties uz dzīvi ar citām acīm. Viņai tik ļoti piestāv mazā Oskara loma! Pilnīgi sejā un balsī ir nolasāms, ka uz šo mazliet vairāk kā stundu viņa ir kļuvusi par desmitgadīgu zēnu, kurš slimnīcā cīnās ar vēzi un mācās nodzīvot savas pēdējās dzīves dienas pēc Rozā dāmas izdomātās spēles noteikumiem, pieaugot, iemīloties, apprecoties, piedzīvojot pusmūža krīzi un novecojot... Pirmais skūpsts, kāzas, panika par bērnu rašanos no skūpstīšanos ar mēlēm, pusmūža krīze ar citu draudzeni, novecošana, kad nogurums ņem virsroku... Ko tik Oskars neizdzīvo šajās dienās, pavadot katru no tām kā desmit savus dzīves gadus!

Šo stāstu spilgtāku padara vēstuļu rakstīšana Dievam, kurās Oskars savā bērnišķībā un vienkāršībā lūdz Viņam izsvītrot pareizo atbildi uz uzdoto jautājumu, bet vēlāk jau savu vēlēšanos izmanto citu labā. Un kas ir pats apbrīnojamākais - Rēzija viena pati izspēlē visas desmit lomas! Tikai pamainot balsi un stāju, viņa pēkšņi kļūst par kādu no Oskara draugiem - Popkornu, Bekonu, Einšteinu un Zilo Pegiju, vai Rozā dāmu. Un nav iespējams sajaukt, kurš ir kurš. Varu vien apbrīnot, kā Rēzija to panāk ar savu aktierspēli, talantu, ar patieso un izjusto dzīvošanu ikvienā no tēliem! Noticēju katram viņas vārdam, acu skatienam, kustībai, patiesajām asarām acīs! 

Izrāde, kas mētā no viena emociju grāvja otrā - vienā brīdī sasmīdina, bet jau nākamajā es valdu asaras un riju sāpju kamolu, kas iesprūdis kaklā un mani smacē... Un, kad mazais Oskars raksta desmito vēstuli Dievam, mana sirds iekšēji lūdzas, lai vēl mirkli Oskars uzkavējas un izrāde vēl nebeidzas... Jo es zinu, ka tūlīt sekos vienpadsmitā, divpadsmitā... un vēstule ar uzrakstu "Tikai mīļais Dievs tagad mani drīkst modināt!" 

Lai arī kādai ticībai skatītājs piederētu, tas izrādi neietekmē. Bērni ir vispatiesākie savās lūgšanās, un tieši tādēļ šī izrāde ir tik sirsnīga un dziedinoša. Tā rosina uz pārdomām, atgādina, cik dzīve ir īsa un ka nevajag atlikt uz rītdienu, lai pateiktu kādam, cik ļoti tev šis cilvēks ir svarīgs. Un visvairāk mani uzrunāja Oskara atklājums, ka Dievs nekad nenogurst. Viņš dod dienu un nakti, ziemu un vasaru, Oskaru un Rozā dāmu... Viņš atbild, pirms vēstule ir nosūtīta, un apciemo domās...  

Esmu redzējusi jau divreiz šo izrādi, un labprāt ietu vēl trešo un ceturto. Ja Rēzija atgriežas uz Dailes teātra skatuves, tad tikai tā, lai paliktu atmiņā. Un manā viņa pavisam noteikti paliks vēl ilgi. Šī ir izrāde, kas jāredz, lai novērtētu, cik dzīvot ir brīnišķīgi. Dzīve ir brīnums, un ik mirklis šajā pasaulē kopā ar mīļajiem cilvēkiem ir kā dāvana. Paldies Rēzijai un Viesturam par šo īpašo dāvanu, paldies par atmiņā paliekošo atgriešanos! 

Foto: Jānis Deinats, www.dailesteatris.lv