Būt pieņemtam

Šoreiz mana teātra sezona ir iesākusies ar Dailes teātra izrādēm - ārkārtīgi spēcīgām, pārdomu rosinošām, ar tādām, kas rieš asaras acīs un liek norīt kamolu kaklā... Ar izrādēm, kurās vien nevari beigt apbrīnot aktieru izcilo sniegumu. Jau vērojot Rēzijas Kalniņas monoizrādes mēģinājumu "Oskars un Rozā dāma", par ko pastāstīšu nākamajā rakstā, manī viss izraisīja dziļas un spēcīgas sajūtas, bet Lauras Grozas-Ķiberes režisētais "Frankenšteins" pilnībā sagrāva mani. Vienā brīdī man šķita, ka es izšķīdīšu gabalos no tām līdzpārdzīvojuma sāpēm, kas cīnījās manī lielāko izrādes daļu. Manuprāt, šis ir pārsteidzošākais un emocionālākais sezonas sākums, kāds pēdējo gadu laikā bijis Dailes teātrī! 

Jau iepriekš Dainis Grūbe mani ir patīkami pārsteidzis un izraisījis patiesu apbrīnu par viņa talantu, it īpaši Lauras Grozas-Ķiberes režisētajās izrādēs "Salome" un "M. Butterfly", bet šoreiz viņš pārspēj pats sevi. Ir sajūta, ka režisore spēj paveikt kādu brīnumu, atklājot aktieru īpašības pavisam citā gaismā. Nezinu, kā viņa to dara, bet tas, ko šajā izrādē paveic Grūbe, ir prātam neaptverami! Patiešām! Tik trausli, emocionāli, patiesi un apbrīnojami! Es viņu labprāt pielīdzinātu dimantam, un tieši Grozas-Ķiberes izrādēs viņš spīd īpaši mirdzoši! Tā, it kā viņa zinātu, kuras šķautnes ir īstās, kas skatītājiem jāredz. Kopīgā darbā tās tiek nopulētas līdz izcilībai un patiesai apbrīnai par rezultātu, ko mēs, skatītāji, varam vērot izrādēs. Un es jau iztēlē redzu, kā Grūbe atkal Spēlmaņu naktī raud prieka asaras kā Gada aktieris. 

Noticēju arī Ginta Andžāna emocionalitātei un pārliecinoši izjustajai lomai. Šķiet, šī ir pirmā tāda nopietnā un atbildīgā loma viņa karjerā šajā teātrī, un viņš ar to lieliski tiek galā. Katra kustība, sejas vaibsts, neizteiktais vārds un baiļu pilnais skatiens - viss bija tik patiess, ka neradās ne mazāko šaubu. Viņš ir īsts Frankenšteins! Tāds, kurš ir apsēsts tikai un vienīgi ar zinātni, ar vēlmi eksperimentēt un spēt to pašu, ko Dievs - dot dzīvību, Radīt! Un, lai kā viņš bēgtu, tomēr viņam būs jāatbild par to, ko ir Radījis un pametis! Andžāna un Grūbes otrā cēliena saspēle radīja manī sasprindzinājumu un asaras acīs par gaidāmo rezultātu. Otrajā cēlienā baudīju arī Kristīnes Nevarauskas talantu, un arī viņas sejā varēja nolasīt daudz vairāk, nekā izteiktajos vārdos. Viņa mani vairākkārt ir pārliecinājusi ar savu patieso aktierspēli, un šis nebija izņēmums. Jutu līdzi, vērojot kāzu nakts notikumus un nojaušot iznākumu... 

Vēlos vēl uzslavēt Pēteri Liepiņu par sirsnīgo lomu, kas izraisīja gaišas sajūtas sirdī. Viņa atveidotais Deleisijs, kurš savā aklajā pasaulē vispatiesāk spēja saredzēt Radības īsto būtību, palīdzēja viņam kļūt izglītotam, iemācīja uzticēties, nebaidīties no pieskārieniem un sajust mīlestību savās krūtīs. Diemžēl cilvēki tic tam, ko redz, nevis cenšas saskatīt otra īsto būtību, un, nespēdami to pieņemt, izgrūž no sabiedrības, atstumj un baidās, līdz ar to no laba līdz ļaunam, atriebības kāram un naidu pilnam ir tikai viens mazs solis... Un sekas var būt neatgriezeniskas! 

Lai arī cik izcili savās lomās būtu aktieri, tomēr būtiska ir arī Kārļa Auzāna mūzika Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kora izpildījumā, kas izrādi lieliski bagātina. Tieši zēnu balsis pastiprina skudriņas un tirpiņas pār visu ķermeni, piešķir savu brīnumainību, īpašo noskaņu un arī savu trauslumu. Zēni ir tie, kas palīdz Radībai nedarīt muļķības, palīdz tikko dzimušajam šajā pasaulē saprast, kas ir pareizi un kas - nē. Viņu čukstus izteiktie "jā, jā, jā" un "nē, nē, nē" vēl ilgi atbalsojās manā prātā...

Izrāde "Frankenšteins" ir sasniegusi savu mērķi - tā liek domāt! Par to, cik, apstākļu un sabiedrības spiestam, mazs ir solis no labā līdz ļaunajam, kā arī par ikvienu, kurš jūtas atšķirīgs, sabiedrības nepieņemts, vientuļš, nesaprasts, par ārējo un iekšējo skaistumu. Par to, ka ikviens vēlas tikai būt pieņemts, mīlēt un būt mīlēts. Un, kad nežēlīgā veidā tiek atņemta šī iespēja, atriebības kāre kļūst nekontrolējama. Laura Groza-Ķibere ir Radījusi vēl vienu meistardarbu Dailes teātrī! Līdz ar viņas izrādēm es vēl vairāk esmu iemīlējusi teātri, jo tieši šādas izrādes man ir visiecienītākās, pēc kurām vēl ilgi pārdomāju redzēto, dzirdēto, izjusto... Kas ievelk un nelaiž vaļā. Šī ir izrāde, kas JĀREDZ!

Foto: Gunārs Janaitis, www.dailesteatris.lv