Dailes teātra repertuārā šobrīd visapmeklētākās un zināmākās komēdijas ir tikai divas - "Primadonnas" un "Ar vīru nav viegli". Tās ir Lielās zāles izrādes un jau diezgan ilgu laiku turas repertuārā ("Primadonnas" gan aprīļa vidū bija redzamas pēdējoreiz). Bet nu tām ir pievienojusies vēl viena komēdija, un es pat nebaidos atzīt - daudz labāka! Novembra vidū Dailes teātra Mazajā zālē Gundara Silakaktiņa režijā savu pirmizrādi piedzīvoja "Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks". Šī nav tikai kārtējā vieglā un izklaidējošā komēdija, kurā pasmieties par varoņu dzīvi un sevi, un tad pēc tās ar vieglu sirdi doties mājās vai uz kādu klubu ballēties. Šī izrāde liek domāt - par cilvēku atšķirīgajiem dzīves likteņiem, par izsapņotajiem sapņiem un zaudētajām cerībām, par veiksmēm un neveiksmēm, kā arī par spilgti redzamajām paaudžu atšķirībām.
Izrādi pavisam noteikti ir vērts redzēt Dailes teātra aktieru - zvaigžņu dēļ! Manuprāt, šī ir viena no labākajām pēdējā laikā redzētajām Dailes teātra izrādēm, kurā tik brīnišķīgi un pārliecinoši savā lomā iejūtas skatītāju iemīļotā aktrise Mirdza Martinsone. Šķiet, neesmu viņu tik lielisku un pilnīgi par visiem 100% iejutušos savā tēlā redzējusi kopš seriāla "Sirdsmīļā Monika" laika. Jāatzīst, ka sava veida līdzību arī ar šo lomu var saskatīt. Pavisam jaunā tēlā ir redzama Akvelīna Līvmane kā slavena kinoaktrise. Ārēji - valdzinoši skaista, dzīvespriecīga, neievainojama un nepieejama, bet iekšēji - sieviete, kura baidās no novecošanas un vientulības, ar nepiepildītiem sapņiem un mīlestības vilšanos... Šī loma parāda, cik aktrise ir lieliskā formā un vēl joprojām spēj valdzināt ar savu izskatu un balsi. Ar apbrīnu visu izrādes laiku vēroju šīs divas izcilās aktrises.
Sajūsmu manī izraisīja arī jaunais aktieris Kaspars Zāle Spaika lomā, kura parādīšanās uz skatuves ir kā enerģijas pulveris, visus pēkšņi atdzīvinot un darot modrākus. Un ar smaidu arī vēroju Marīnu Janaus mājkalpotājas Kasandras lomā, kas ar savu uzvedību un izskatu ļāva noticēt, ka viņa ir kā no citas pasaules, kas izjūt visu notiekošo citādāk. Arī Initas Dzelmes loma apbūra, un ar aizrautību varēju sekot līdzi tam, kā viņas jaunība un skaistums uzdzina asinis Mašas (Akvelīnas Līvmanes) dzīvē.
Izrādes galvenais trumpis ir katrai lomai tik perfekti piemeklēti aktieri. Nezinu, vai tā ir režisora iecere vai teātris ir ieteicis kādu aktieri konkrētai lomai, bet tie sader kā cimds ar roku. Šķiet, ka lomas teksts un raksturs ir veidots tieši šiem izvēlētajiem aktieriem. Režisors ir spējis katrā aktierī izcelt ko savu, to visspilgtāko un vērtīgāko, lai būtu pat diezgan pagrūti pateikt, kurš tad ir pats galvenais šajā izrādē. Man šķiet, ka tajā nemaz nav pirmā plāna lomas, vismaz man nerodas tādas sajūtas, un tas ir patīkami. Visi ir vienlīdzīgi, arī tie, kuru vārdi nav iekļauti izrādes nosaukumā. Neviens netiek vairāk vai mazāk izcelts, katrs aizrauj ar kaut ko savu un paliek vēl spilgti atmiņā. Šādas komēdijas man patīk, kurās ir arī savs vēstījums, un gan režisoram, gan aktieriem to ir izdevies nodot skatītājiem. Vismaz man noteikti.
Raksts ir tapis speciāli Teātra aktuālo procesu vietnei Kroders.lv. Plašāk par maniem iespaidiem, sajūtām, scenogrāfiju un aktieriem varat izlasīt šeit: http://www.kroders.lv/verte/617
Foto: Jānis Deinats, www.dailesteatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru