Kārdinājuma varā

Pēdējā laikā man ir sanācis redzēt Dailes teātrī ļoti labas un pārdomu rosinošas izrādes, un šī nav izņēmums. Jau sen kāroju redzēt pēc Meisijas Tadjedinas filmas "Pagājusī nakts" motīviem tapušo, vienmēr izpārdoto izrādi "Nakts vēl nav galā", ar kuru aktieris Intars Rešetins debitējis režijā. Nu beidzot man bija tāda iespēja. Jāsaka, ka viņš patiešām mani ir pārsteidzis, jo kopā ar lielisko aktieru komandu ir radījis kaut ko ārkārtīgi skaistu, trauslu un baudāmu. Izrādi, kas liek vēl ilgi aizdomāties par uzdotajiem jautājumiem, risinātajām problēmām un noklusētajiem meliem. Par pagājušo nakti un to, kādas sekas tā būs atstājusi.

Pluss vai mīnuss, bet es uz izrādi devos, nenoskatoties pirms tam filmu, pēc kuras motīviem tapusi izrāde. Klausīju draugu ieteikumiem, ka tas varētu man sabojāt visu izrādes baudīšanu, jo tā patiešām būtu - es salīdzinātu ar redzēto un jau iepriekš zinātu, kas sekos pēc katras ainas un kā beigsies šis stāsts. Man labāk patīk pārsteigumi un pilnīga ieraušana stāstā ar līdzpārdzīvojumu, un to pavisam noteikti gan aktieriem, gan režisoram izdevās manī radīt. Un tagad gribu arī redzēt filmu, lai varētu salīdzināt.

Četri galvenie tēli, ap kuriem viss stāsts risinās - 3 gadus precētais pāris Maikls (Gints Grāvelis) un Džoanna (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), kolēģe Laura (Inita Dzelme) un Alekss, bijušais draugs no Parīzes (Jānis Vimba). Katrs no tēliem tik precīzi nostrādāts līdz sīkākajai niansei, ka nav pat īsti kur piesieties. Izrādē piedalās arī Romāns Bargais (Endijs), Dārta Daneviča (Sandra / sekretāre), Āris Rozentāls (Trūmens) un Gatis Legzdiņš (viesmīlis), bet no viņiem īpaši vēlos izcelt Āri Rozentālu. Viņa Trūmens ir kā oga uz saldā ēdiena - tieši viņš piešķir izrādei īpašu dzīvības dzirksti ar saviem "tikai desmit jautājumiem" restorānā, kas ir gan izaicinājums, gan bauda Džoannai, un pavisam noteikti arī skatītāji šīs ainas izgaršoja. 

Lieliska scenogrāfija, kamerzāles tuvums, aktieri vien nieka rokas stiepiena attālumā... Ar video projekciju palīdzību paspilgtinātas dekorācijas, lai ticami radītu Amerikas iedzīvotāju vidi. Interesanti vērot, kā tiek pārbīdītas dažas dekorācijas, tādā veidā mainot norises vietu. Arī muzikālais noformējums atbilstošs, īpaši tā klaviermūzika Džoannas dzīvoklī... Mazliet reizēm traucēja viesmīlis, kas atdalīja ainas vienu no otras un pasteidzināja aktierus, kad bija nepieciešams, tieši tā viņa koķetēšana ar skatītājiem traucēja, bet tas tikai tāds sīkums. Uz to pievēru acis, jo viss pārējais mani ierāva stāstā un apbūra. Patika arī tas, ka vienlaicīgi uz skatuves bija vairāki aktieri un viņu ainas tika atdalītas tikai ar tumsas zibšņiem. Ainas pārejas bija gluži kā kino. 

Jau kādu laiku viena no manām iemīļotākajām aktrisēm ir Ilze Ķuzule-Skrastiņa, un arī šajā lomā viņa iejutās pārliecinoši un nelika man vilties. Prieks vērot, kā viņa ar katru lomu atrod sevī ko jaunu, mainās, kļūst pārliecinošāka, vairāk ļaujot noticēt un radot manī līdzpārdzīvojumu. Ārkārtīgi skaista un sievišķīga Džoannas lomā, it īpaši restorāna ainās. Viņas Džoanna, lai gan ir uzticīga savam vīram, tomēr domās bieži atgriežas pie pirms pāris gadiem Parīzē iepazītā drauga Aleksa (attēlā Aleksa lomā Mārtiņš Počs). Esot diviem vien nakts vidū viņas dzīvoklī, kamēr vīrs ir komandējumā, viņa ir tik tuvu, lai padotos kārdinājumam, tomēr paliek uzticīga. Vismaz tik daudz, lai nakts notikumi neaizietu tālāk par kaislīgiem skūpstiem un apskāvieniem... Bet, vai skūpsts arī nav krāpšana? Un kā ir ar domām par citu vīrieti? Vai tā arī nav krāpšana, ja domās bieži atceries īslaicīgo romānu un prāto, kā būtu, ja būtu? Vai tā nav pat lielāka krāpšana par vienu flirtu vai fizisku kontaktu? Un kas vispār skaitās krāpšana? 

Un pēkšņi arī greizsirdības strīds ar vīru šķiet nenozīmīgs un smieklīgs. Lai gan Maikls apgalvoja iepriekšējā vakarā Džoannai, ka Endija ballītē Lauras koķetēšana viņam neko nenozīmē, jo viņa ir TIKAI kolēģe, tomēr tālākie notikumi rādīja, ka arī "laimīgais var izjust kārdinājumu". Un kārdināt Initas Dzelmes atveidotā Laura pavisam droši prot. Pašpārliecināta, dabūjusi dzīves sitienus un izjutusi, kā ir justies mīļotā vīrieša nodotai, viņa tomēr neņem vērā, ka Maikls ir precējies, izmanto izdevību komandējuma laikā un soli pa solim mērķtiecīgi panāk savu - savaldzina Maiklu. Lai gan sākumā Maikls pretojās un centās izvairīties, būt tikai pieklājīgs, tomēr viņa nakts beidzas ar pamošanos gultā blakus sievietei, un tā nebūt nav viņa sieva...   Ārkārtīgi baudāma Ginta Grāveļa un Initas Dzelmes saspēle. Tik "garšīgi" nostrādāta katra kopīgā aina!  

Katrs tēls izrādē ir īpašs un mani savā ziņā ar kaut ko ir savaldzinājis. Salīdzinot ar nesen redzētajām izrādēm "Pīters Pens" un "Skudru sprints", šajā izrādē Gints Grāvelis ar Maikla lomu aizrauj un rada skatītājos gan nosodījumu, gan līdzpārdzīvojumu. Viņš spēj būt gan mīlošs, ar patiesām rūpēm par otru cilvēku (pagatavotās brokastis nakts vidū vai žakete ap Lauras pleciem), ar lielisku humorizjūtu, gan arī bez mugurkaula, nedomājot par sekām un to, ka sievas greizsirdība bija pamatota... Nedomājot par to, ka notikušo nevarēs padarīt par nebijušu... Lai gan mani sāpina Maikla rīcība, tomēr jāatzīst, ka šī ir viena no labākajām Ginta Grāveļa lomām, jo ne mirkli manī nebija šaubu par viņa patiesumu. 

Nevaru nepieminēt arī Nacionālā teātra aktieri Jāni Vimbu, kas iejūtas Aleksa lomā. Viņa zemās balss tembrs un izskats pilnībā atbilst jaunam vīrietim, kurš ir dzīves baudītājs un kura dēļ noteikti ne vienai vien sievietei var sajaukt prātu, kā šajā gadījumā ir noticis ar Džoannu. Varbūt kāda cita viņas vietā nespētu apstāties un reiz par visām reizēm padotos kārdinājumam, bet šoreiz stāsts norisinās tā, lai būtu redzama atšķirība starp Maikla un Džoannas kārdinājumiem un krāpšanu. Interesanti, ka izrādes sākumā tiek parādīti arī aptaujas rezultāti, kas veikti pirms izrādes, lai noskaidrotu, ko sabiedrība uzskata par krāpšanu. Un domāju, ka uz izrādi noteikti ir vērts aiziet vēlreiz tieši mainīgā sastāva dēļ, jo Aleksa lomā ir iespēja redzēt arī Mārtiņu Poču, un arī Endija lomā iejūtas dažādi aktieri. 

  

Šī ir izrāde, kas joprojām nomoka manu prātu, lai gan ir pagājušas jau vairākas dienas un naktis. Cik stipra ir Maikla un Džoannas mīlestība? Vai pie viņu izjustā kārdinājuma vainīga ir laulībā iestājusies rutīna? Un vai viņi vēlas kaut ko tikai tāpēc, ka tas ir aizliegtais auglis? Vai meli var būt nevainīgi un attaisnojoši? Cik ilgi ir iespējams tos noslēpt vienam no otra? - Šie ir tikai daži no jautājumiem, kas rosina manas pārdomas par izrādi.

Tik profesionāla aktieru saspēle, precīza režisora skaidrība, ko viņš vēlas ar izrādi pateikt un ko vēlas no saviem aktieriem, nemaz nevar atstāt vienaldzīgu! "Nakts vēl nav galā" ir lieliska debija Intaram Rešetinam kā jaunajam režisoram, un priecājos, ka Spēlmaņu nakts žūrija viņu ir atzinīgi novērtējusi ar balvu nominācijā "Gada debija". Pavisam noteikti viņš ir devis ko vērtīgu Dailes teātrim ne tikai ar savu aktiermeistarību, bet arī ar drosmi būt otrā spēles laukuma pusē un radīt to, kas pašam šķiet svarīgs un skatītājiem vajadzīgs. Skatītāji no zāles iziet ārā, klusēdami un pārdomādami nupat redzēto. Kāds to varbūt salīdzina ar savu dzīvi, kāds varbūt ar filmu vai kāda cita līdzīgo stāstu, bet vienaldzīgo noteikti nav. Kamerzāles intimitāte ir pilnībā salauzusi, un stāsta beigas gan dod cerību, gan liek vēl ilgi aizdomāties par to, ka viss varēja notikt arī citādāk...

Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"