Ja ir kāda pasaka, kuru es varētu izrādes formā baudīt un baudīt, tad tā pavisam noteikti ir "Pelnrušķīte". Tajā ir tik daudz brīnumu, sirsnības, vienkāršības, rūpes un mīlestības, ka tā nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu, pat cilvēkus ar noslēgtām sirdīm. Ditas Balčus teātris ir šo pasaku padarījis tik brīnumskaistu, aizkustinošu un mīļu, ka tā vien gribas smaidīt ar prieka asarām acīs. Un šo stāstu lieliski papildina Imanta Pauras komponētā mūzika, kas piešķir tai vēl skaistāku burvību.
Jau agrāk esmu redzējusi Ditas Balčus režisētās izrādes bērniem, un katra no tām ir ar kaut ko īpaša, kas vēl ilgi paliek atmiņā. Arī "Pelnrušķīte", kuru nu ir iespējams vērot jaunajā kultūras telpā "3 MĀSAS", ir viena no tām, par kuru joprojām jūtu sirdī siltumu un mīļumu, lai gan izrādi redzēju pirms pāris nedēļām.
Kurš gan nezina stāstu par čaklo un labsirdīgo Pelnrušķīti, viņas ļauno pamāti un nekaunīgajām pusmāsām? Ditas Balčus iestudētā izrāde atšķiras no oriģināla ar to, ka šo pasaku skatītājiem izstāsta kāds Āksts, piešķirot tai dzīvīgumu un veidojot dialogu ar skatītāju. Izrāde pavisam noteikti patiks ne tikai meitenēm, kas klusībā sapņo par princešu kleitām un prinčiem, bet arī zēniem būs interesanti vērot uz skatuves notiekošo.
Protams, lai izrāde patiktu, būtiska nozīme ir arī tās aktieriem, un Ditai Balčus jau ir izveidojusies sava pamattrupa, uz kuru var paļauties un kas sevi jau ir pierādījusi vairākās iestudētās izrādēs. Nekaunīgās un izlutinātās pusmāsas atveidoja režisores meitas Kristiāna Abiļeva un Egija Silāre, kas tik pārliecinoši un dzīvīgi iejutās savās lomās, ne reizi vien bērniem zālē izraisot skaļus smieklus. Prieks vērot, ar kādu aizrautību viņas iejutās savos tēlos, tomēr gribu ticēt, ka dzīvē māsas ir saticīgākas un nekonkurē viena ar otru, kas, protams, izrādē gan bija tik ļoti nepieciešams, lai izraisītu strīdus, grūstīšanos un viena otras aizvainošanu, par ko bērniem bija smiekli un sajūsma. Un izrādes košie tērpi vēl vairāk paspilgtināja Pelnrušķītes pusmāsu raksturus, viņu vēlmi izrādīties, būt pamanāmām un atmiņā paliekošām.
Nevaru iedomāties vēl labāk piemērotu aktrisi Pelnrušķītes lomai kā sirsnīgo Vitu Baļčunaiti, no kuras lomai tik ļoti nepieciešamā labsirdība un mīļums jau pavisam dabīgi nāk no viņas pašas. Redzot Pelnrušķītes patieso prieku par notikušo brīnumu, lai dotos uz balli, nezinu pat, kas mirdzēja vairāk - viņas baltā princešu kleita vai laimē starojošās acis. Vitas acīs vairākkārt bija redzams neviltots prieks par to, ko viņa dara - būt uz skatuves un iepriecināt bērnus, izdzīvojot brīnumainus mirkļus un ļaujot gan mazajiem, gan lielajiem skatītājiem noticēt, ka ar ikvienu var notikt skaisti brīnumi.
Kas gan tā būtu par pasaku, ja tai nebūtu laimīgas beigas! Un arī šoreiz mana sirds izjuta patiesu siltumu un izraisīja aizkustinājumu, kā arī acīs sariesās asaras, līddzīvojot Pelnrušķītei. Jau sākumā, kad nejaukās pusmāsas briesmīgi izturējās pret Pelnrušķīti, izsmejot un sāpinot viņu, manās acīs sariesās sāpju asaras, jūtot līdzi notiekošajam un pārdzīvotajam, bet tad, kad notika brīnumi, viņa varēja doties uz balli, iepazīties ar princi un beigās, uzmērot pazaudēto kurpīti, manu sirdi piepildīja siltums un acīs bija patiesa aizkustinājuma asaras.
Ārkārtīgi skaista izrāde, kura neatstāj vienaldzīgu, piepilda ar mīlestību un gaišumu, kā arī atgādina, ka brīnumi patiešām notiek, ja mēs tiem no visas sirds ticam. Vai jūs ticat brīnumiem? Es ticu! Tie notiek! Vienīgo izrādes mīnusu varu minēt to, ka dažreiz aktieri netika līdzi iedziedātajām fonogrammām, bet gan jau to pamanīja tikai lielie skatītāji. Lai vai kā kopumā man ļoti patika izrāde. Paldies režisorei, aktieriem un visai iesaistītajai komandai par uzburtajām brīnumainajām sajūtām, kuras joprojām atceros ar smaidu. Tik silti un īpaši! Domāju, ka katrai mazai meitenei, kurai patīk sapņot un ticēt brīnumiem, šī izrāde ir jāredz, un arī vecākiem un lielajām māsām tā šķitīs aizraujoša.
Foto: www.ditasbalcusteatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru