Maija vidū pirmizrādi piedzīvoja viena no sezonas gaidītākajām izrādēm Dailes teātrī - "Ričards III" Viestura Meikšāna režijā. Lai gan esmu dzirdējusi dažādas atsauksmes, un politika nav mana iemīļotākā tēma, tomēr varu droši teikt, ka manā skatījumā tā ir apbrīnojama izrāde ar brīnišķīgu Goran Gora mūziku, labu aktieru izpildījumu un ārkārtīgi skaistu scenogrāfiju. Klasikas cienītājiem un politikas interesentiem noteikti šī izrāde ir jāredz! Vismaz scenogrāfijas dēļ!
Jau pirmajā cēlienā mani sajūsmināja skatuves izkārtojums, kā arī videoprojekciju izmantošana izrādes laikā. Šī laikam ir pirmā izrāde, kurā es kaut ko TĀDU esmu redzējusi! Vismaz Dailes teātrī noteikti. Ļoti patika arī skatuves izkārtojums otrajā cēlienā ar sausajiem kokiem un kapiem. Pat dzirdēju, kā čaukst ķērpji un sūnas zem aktieru kājām, kas tikai vēl vairāk pastiprināja atbilstošās sajūtas. Fantastiski!
Ja pirmajā cēlienā centos visu uztvert un saprast jēgu, kas mazliet atslābināja, jo, kā jau teicu, politika nav mana iemīļotākā tēma, tad par otro cēlienu varu teikt, ka tas mani pilnībā paņēma savā varā. Tiku ierauta iekšā notikumu virpulī un centos iztēloties, ar ko gan šis stāsts varētu beigties. Jā, izrāde ir tikai un vienīgi par politiku! No mīlestības tur nav nekā, tomēr ar interesi sekoju līdzi visam, lai uzzinātu, cik tālu būs gatavs iet Ričards, lai iegūtu vēl un vēl, un ar ko tas viss beigsies...
Protams, vislielākie BRAVO arī no manis tiek veltīti Artūram Skrastiņam par tik apbrīnojamu iejušanos tēlā! Šī loma jau atkal pierādīja to, cik viņš ir dažāds, profesionāls un pārliecinošs aktieris. Dailes teātrim ir, ar ko lepoties! Vēl viens teātra Dārgums sevi visu pilnībā ielika jaunajā lomā un ļāva noticēt - tā ir aktrise Indra Briķe. Priecājos, ka viņai tikusi vēl viena loma, kurā parādīt savu talantu, savas spējas. Skatījos un apbrīnoju.
Savās lomās bija pārliecinošas arī Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Olga Dreģe un Vita Vārpiņa. Un, lai gan Dainis Grūbe Prinča lomā uz skatuves bija pavisam īsu brīdi, tomēr arī to ainu bija bauda skatīties. Šajā sezonā viņš ir ļoti attīstījies un pierādījis sevi kā profesionālu aktieri. Un nevaru nepieminēt arī izrādes mūziku, jo man ļoti patika noslēguma dziesma Ilzes Ķuzules-Skrastiņas izpildījumā. Paldies Goran Gora par skaisto oriģinālmūziku, kas lieliski papildināja visu izrādi!
Jauna režisora parādīšanās Dailes teātrī ir kā īsts saldais ēdiens. Viņam ir pavisam citādāks, skatītājiem ne tik pierasts, varbūt pat ļoti atšķirīgs, bet vērtīgs skatījums uz lugas materiālu un aktieru spējām, kā šoreiz tas ir Viesturam Meikšānam. Jauni režisori bieži vien mums, skatītājiem, ļauj iepazīt kādus aktierus no jauna, redzot viņus netipiskās lomās, vai vienkārši ļaujot viņiem spīdēt uz skatuves, tikt pamanītiem un novērtētiem, vēl vairāk pastiprinot kādas viņu vērtīgākās īpašības.
Varbūt ne visiem būs uztverama un pieņemama režisora izvēle, mūsdienīgojot šo Šekspīra traģēdiju, iesaistot tajā tik daudz demokrātijas, vēlēšanas un visu ap to saistīto, tomēr, manuprāt, tā tur lieliski iederas, jo liek aizdomāties par liekulību, melošanu, iešanu pāri līķiem, lai tikai iegūtu varu... Par to, kas šobrīd notiek pasaulē un tepat mums apkārt... Tie, kas neaizies pēc pirmā cēliena prom, būs tikai ieguvēji!
Foto: Gunārs Janaitis, www.dailesteatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru