Laiks nav atgūstams

Ikvienam no mums ir savi sapņi un cerības. Sapņi par nākotni, par to, kādi mēs būsim pēc pieciem, desmit vai pat 20 gadiem... Diemžēl ne vienmēr šie sapņi piepildās. Protams, joprojām ceram, ka varbūt viss kļūs daudz labāk, ģimene atkal būs kopā, kā agrāk, no grūtībām izķepurosimies un šo laiku aizmirsīsim, bet, skrienot un grābjot visu pēc kārtas, tā var visu dzīvi pazaudēt. Laiks iet, tas nekur nepazūd, un to nav iespējams apstādināt vai pagriezt atpakaļ, lai izlabotu pieļautās kļūdas. Vērojot Konveju ģimenes notikumus Edmunda Freiberga režisētajā izrādē "Laiks un Konveju ģimene" uz Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves, aizdomājos par to, cik viegli varam pazaudēt savus sapņus un cerības, ģimeni un mīlestību, nenovērtējot mums piešķirto laiku šajā dzīvē.

Līdz ar priekškara atvēršanos pirmā cēliena sākumā es tiku ierauta pilnīgi citā pasaulē un sajutos kā daļa no Konveju ģimenes. Manis vairs nebija starp skatītājiem zālē, bet gan tur, uz skatuves, Anglijas mazajā ciematiņā 19.gs., Kejas pilngadības dzimšanas dienas svinībās. Apstājās laiks maniem ikdienas skrējieniem, nedzirdēju neko, kas notiek apkārt, netraucēja pat dažu skatītāju klepošana vai citāda trokšņošana. Bija tikai šis laiks, šīs sajūtas un domas, iztēlojoties, ka arī es piederu šai ģimenei, dzīvojot līdzi stāstam un ikvienam no tēliem. Konveju ģimene ar sešiem tik dažādiem bērniem un viņu egoistisko māti, kura mīl visus bērnus tā, kā māk, mani aizrāva un sajūsmināja, skumdināja un brīžiem pat sadusmoja. Gatavošanās šarādēm, pozitīvs satraukums un līksmība, kā arī visu dievinātā brāļa Robina (Ainārs Ančevskis) atgriešanās mājās ļāva man atslēgties no ikdienas un smaidīt par visu, kas notiek uz skatuves.

Prieks vērot tik apbrīnojamu aktiermeistarību, jo visi aktieri šajā izrādē ir ļoti saliedēti un ģimeniski, pateicoties lieliskam komandas darbam un saspēlei. Priecē arī tas, ka šajā izrādē nav mazāku vai lielāku lomu. Ikviens no aktieriem ir svarīgs tēls šajā stāstā, bez kura piedalīšanās zustu tā nozīme. Īpaši izcelt vēlos Līgu Zeļģi, kuras Medža atklājās tik dažāda - gan smieklu pilna un aizrautīga, gan nosvērta un konservatīva. Ļoti patika arī Sanitas Pušpures atveidotā Kerola, kas uzturēja dzīvību un prieku šajā izrādē, aizraujot ar to arī apkārtējos. Tik dzīvespriecīga un sapņaina... Jauna meitene, kura sapņo, ka viņai vēl visa dzīve priekšā, lai īstenotu savus sapņus.

Izrāde tik īpaša noteikti ir ar to, ka tā ļauj paceļot laikā. Trešā cēliena sākumā nesapratu, kādēļ atkal esam atgriezušies atpakaļ tajā pašā laikā, kurā bijām pirmajā cēlienā, bet beigās viss salikās pa plauktiņiem. Bez šī trešā cēliena mēs neaizdomātos par to, kāds ir otrā cēliena vēstījums. Tas ļāva ieskatīties nākotnē, patinot laiku uz priekšu pa 20 gadiem. Vērojot tā laika notikumus un Konveju ģimenes attiecības, aizdomājos par to, ka ļoti bieži mēs par kaut ko sapņojam, bet, nepareizi izmantojot laiku, šie sapņi pazūd un cerības izgaist... Un tā mēs varam pazaudēt arī dārgāko, kas mums ir - ģimeni. Konveju ģimenē bija zudis dzīvesprieks, saticība, mīlestība, arī dievinātais brālis bija kļuvis neciešams... Bija tikai nepiepildīti sapņi, aizvainojums, dusmas un nevēlēšanās atgriezties šajā mājā.

Man šī izrāde patika tik ļoti arī tādēļ, ka varēju salīdzināt ar savu ģimeni, ar  savām attiecībām starp brāļiem un māsu. Izrāde liek aizdomāties, kā mammai nepazaudēt sevi, un tajā pašā laikā veltīt savu dzīvi bērniem, mīlēt visus vienlīdzīgi un palīdzēt viņiem piepildīt viņu sapņus. Ināras Sluckas atveidotā Konveja kundze to nespēja. Joprojām atmiņā palicis viņas izkliegtais citāts, kuru viņa veltīja Medžai: "Tu nebiji, neesi un nekad nebūsi laimīga!" Nesaprotu, kā māte var kaut ko tādu pateikt savam bērnam! Laiks patiešām bija mainījis šo ģimeni, un ne uz to labāko pusi. Laiks nav atgūstams, tādēļ ir vērts aizdomāties, vai tas tiek lietderīgi izmantots. Neskriesim tam pa priekšu un neļausim tam paskriet mums garām, bet draudzīgi roku rokā iesim ar to kopā! Sapņosim un ticēsim, ka sapņiem ir lemts piepildīties! Un, pats galvenais, lai kas arī notiktu, nepazaudēsim saikni ar ģimeni, nebūsim skaudīgi, bet priecāsimies par otra panākumiem un atbalstīsim, jo ģimene - tā patiesi ir vislielākā un vērtīgākā bagātība!

Foto: Gunārs Janaitis, www.teatris.lv