Sevis meklējumi mazā dārza būdiņā

Kā vislabāk atrast sevi? Kas es esmu un ko vēlos no šīs dzīves un apkārtējiem cilvēkiem? Pat tad, kad šķiet, ka man ir viss, lai būtu laimīgs cilvēks, kāpēc tomēr kaut kā trūkst? Vai sevi ir jāmeklē, dodoties svētceļojumā uz otru pasaules malu, vai tomēr vienkārši uz brīdi ir jāapstājas dzīves skrējienā un jāieklausās savā sirdī? Vai sevi var atrast pilnīgā vienatnē prom no visiem, vai tomēr starp cilvēkiem? Pirms pāris dienām redzētā Dirty Deal Teatro izrāde "Labākais cilvēks Tahkurannā" Andra Kalnozola režijā joprojām rosina manī pārdomas. 

Dirty Deal Teatro izrāžu cikla "Personas kods" ietvaros, kurā tiek pētīta cilvēku iekšējā pasaule un tās attiecības ar ārpasauli, ir radīta vēl viena lieliska izrāde, kas liek aizdomāties ne tikai par izrādes personāžu emocijām, pārdomām un notiekošajām pārmaiņām, bet rosina arī pēc izrādes skatītājiem aizdomāties pašiem par savu dzīvi, par savu iekšējo pasauli un attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem. Ivara Krasta atveidotais Madis Suvisilds ir sevī un Igaunijā apmaldījies students, kurš pēc neveiksmīgi uzsākta svētceļojuma no Tallinas uz Mongoliju nonāk mazā ciematiņā Tahkurannā. Par viņa pagaidu mājām  kļūst veca dārza būdiņa, kurā viņš slēpjas no ārpasaules un cenšas atrast sevi.

Mada mieru un sevis meklējumus nemitīgi iztraucē divi cilvēki - bērnības draugs Olivers Peets (Edgars Kaufelds), kurš vēlas uzņemt dokumentālo filmu par viņu, un sarkangalvīte Hanna Grēte Oitspu (Lienīte Osipova), kura pieprasa svešajam vīrietim pamest viņas vecmāmiņas dārza būdu un doties prom. Sākumā it kā traucējošiem un pat mazliet kaitinošie cilvēki vēlāk ieņem svarīgu lomu Mada dzīvē un sevis meklēšanā. 

Lai gan Madis izturas vienaldzīgi pret atmiņām par viņa un Olivera kopīgajiem bērnības piedzīvojumiem un cenšas neiesaistīties nekādās garās sarunās ar viņu, tomēr savā ziņā Olivers viņam ir nepieciešams. Tāpat kā Hanna, kura ir vienīgā, kas spējusi sasildīt viņa sirdi aukstajā decembra laikā un panākusi, ka viņš tomēr iziet no būdas un atgriežas atpakaļ ārpasaulē. Madim it kā ir viss, kas cilvēkam nepieciešams, lai varētu veidot laimīgu dzīvi - tēvs, nauda, augstākā izglītība -, bet viņam trūkst sevis, tādēļ viņš to visu pamet un slepus dodas svētceļojumā...

Starp filozofiskajām pārdomām izrādē ir lieliski iesaistīti arī izklaidējoši brīži. Interesanti vērot Mada attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, viņa nedrošību, piemēram, esot divatā ar Hannu, neveiklo sarunu par laika apstākļiem un ģimeni. Smieklus izraisīja arī Mada sapņi par Mongoliju, Ziemassvētku vecīša zagšana no dārza būdiņām, bet visvairāk mani sajūsmināja Mada iestudētais leļļu teātris - sagatavotais šovs, kuru viņš rādīja saviem draugiem Hannai un Oliveram Ziemassvētkos. Un arī šis iestudētais šovs bija par cilvēku attiecībām, par vilšanos un par mīlestību ar laimīgām beigām... Visu izrādes sižetu lieliski papildināja mūzika Mongolijas stilā, kas tikai vēl vairāk paspilgtināja ainas un darbību.

Izrāde "Labākais cilvēks Tahkurannā" lieliski pierāda to, ka neviens no mums nevar pastāvēt viens pats un ka sevi varam atrast, tikai esot starp citiem cilvēkiem. Izrādes beigās ikviens no stāstā iesaistītajiem varoņiem ir mainījies, un tieši tas to padara interesantu - redzēt tēla pārmaiņas skatītāju acu priekšā. Paldies aktieriem un izrādes komandai! Es jums noticēju un joprojām pārdomāju izrādē redzēto un izjusto.


Foto: Didzis Grodzs
 

Komentāri