Roķīgā Pepija spridzina Leļļu teātra skatuvi

Kur smelties iedvesmu un enerģiju, dzīvesprieku un nebēdnību? Jādodas uz Latvijas Leļļu teātri, jo tur to visu var gūt no foršās Pepijas. Esmu redzējusi arī citos teātros iestudētās izrādes par Pepiju Garzeķi, bet pavisam noteikti varu apgalvot, ka visforšākā un stilīgākā Pepija dzīvo tieši Leļļu teātrī!

Lai gan daudziem noteikti Leļļu teātris asociējas tikai ar mazu bērnu izrādēm, uz šo gan neiesaka vest pirmskolas vecuma bērniņus, bet gan tieši tīņus. Režisors Valdis Pavlovskis jau visiem labi zināmo Astrīdas Lindgrēnes stāstu par Pepiju ir atdzīvinājis ar skaļu un foršu mūziku pankroka stilā, kuru spēlē un dzied izrādes "Pepija Garzeķe" sikspārņi kopā ar iesaistītajiem tēliem. Tas ir kaut kas vēl nebijis, piedodot izrādei pavisam citu garšu. Turklāt mūzikas ritmā izrādes laikā izārdīties paspēj ne tikai Pepija, bet arī viņas kārtīgie un paklausīgie draugi Tomijs (Edgars Kaufelds) un Annika (Lienīte Osipova), kuri, ļaujoties mūzikai, atļaujas būt brīvāki, nekā ikdienā.

Nebēdnīgās, trakulīgās, pašpārliecinātās un fantāziju bagātās, bet tajā pašā laikā arī sirsnīgās un mīļās Pepijas lomā iejūtas Vita Baļčunaite. Jāatzīst, ka tieši viņas dēļ arī man tik ļoti patīk šī izrāde, jo no viņas Pepijas nāk tāda enerģija, sirsnība un mīļums, ko ne visiem izdodas izstarot, un viņai tas izdodas tik viegli un no sirds. Laikam tieši tādēļ arī viņa ir tik ļoti iemīļota aktrise bērnu izrādēs, spēlējot gan princeses, gan Pelnrušķīti, gan Lienīti un citus tēlus. Man ir būtiski redzēt aktieros degsmi un prieku par to, ko viņi dara uz skatuves, un no Vitas prieks dzirkstī uz malu malām tā, ka skatītāji zālē smaida pretī un dīdās savos krēslos, lai dejotu līdzi un sistu plaukstas. Viņa vienkārši spridzina Leļļu teātra skatuvi!

Pepijas fantāziju pasaule ir viņas patvērums, kurā viņai patverties skumjos brīžos, kad viņa ilgojas pēc saviem vecākiem - māmiņas Eņģeļa un tēta Jūras laupītāja. Izrādē pozitīvas sajūtas noteikti sniedz cirka attēlošana, kad katrs no draugiem rāda kādu priekšnesumu un iesaista tajā košas un neparastas lelles. Ļaujot vaļu savai fantāzijai, viņa uzbur brīnumainas ainas, kas liek smaidīt ne tikai skatītājiem, bet arī pašiem aktieriem. Smieklus manī izraisīja arī skolas ainas, kad Pepija centās apgūt rēķināšanu un alfabētu, uzdodot dažādus kaitinošus jautājumus, tādā veidā izvedot no pacietības skolotāju. Uzslava Santai Didžus par šo lomu - fantastiska skolotāja!

Lai arī izrāde sniedz pozitīvas sajūtas un uzlādē visai dienai, tomēr tajā visā ir arī dziļa doma. Tas ir stāsts, kas atklāj būtisku atšķirību starp bērniem, kuri ir uzauguši ģimenē, un starp bērniem, kuriem nav vecāku un pašiem ir jāiemācās aizstāvēt sevi, atrast savu vietu pasaulē un rast prieku no dzīves. Noteikti ikviens pazīst kādu meiteni, kura līdzinās Pepijai, tikai varbūt pat nemaz nenojauš, kā viņa patiesībā jūtas. Pepija tic, ka māmiņa uz viņu lūkojas no mākoņa maliņas, un cer, ka reiz tētis viņai atbrauks pakaļ. Šajā gadījumā tētis tiešām atbrauc, bet ne vienmēr dzīvē viss ir ar laimīgām beigām.

Neskatoties uz to, ka šī ir pozitīvi uzlādējoša tīņu izrāde ar daudz smiekliem, lai skatītājos izraisītu smaidu, tomēr netrūkst arī aizkustinošas ainas, kurās man jau atkal acīs saskrēja asaras. Šķiet, ka tikai cilvēks ar ledus aukstu sirdi spētu neko nejust dziesmas laikā, kuru Pepija dziedāja par savu māmiņu Eņģeli.

Izrāde patiks gan sākumskolas bērniem, gan lielajiem brāļiem un māsām, gan arī vecākiem, kuri būs atnākuši līdzi bērniem. Būtībā ikvienā no mums slēpjas daļa no Pepijas, un noteikti no viņas vajadzētu aizņemties dzīvesprieku, enerģiju un spēju paraudzīties uz lietām un notikumiem no cita skatu punkta (var arī ar kājām gaisā pamēģināt). Kā teiktu Pepija: "Mums kopā būs foršīgi, un es darīšu visu, lai tā būtu!"


Foto: Mārtiņš Ziders, Vadims Straume un no interneta resursiem


Komentāri