Sen jau šo vajadzēja redzēt

Tik daudz labu atsauksmju biju dzirdējusi un lasījusi par Dirty Deal Teatro izrādi "Sen jau tā vajadzēja, Zaķi" Dmitrija Petrenko režijā, ka grēks būtu bijis neizmantot atlaidi, lai beidzot arī pati redzētu šo izrādi. Tik sirsnīgu, humoristisku, gaišu un mīļu izrādi sen nebiju redzējusi! 

Visvairāk man šajā izrādē patika skatītāju iesaistīšana. Sākumā gan tikai palūdzot vienam no skatītājiem iejusties paugura lomā, bet turpinājumā pat piešķirot kādam īpašu lomu - margrietiņu, ar kuru vēlējās iepazīties gan Ezītis, gan Lācēns. Šī aina izraisīja patiesus smieklus zālē, jo pirms uzzinājām, kāda loma tikusi skatītājam, smieklīga šķita Ezīša uzvedība un smaidīšana, uzmanīgi vērojot šo skatītāju un padarot to par kaut ko īpašu, apkārtējo uzmanībai piesaistošu. Pavisam noteikti izrādes "odziņa" ir tas, ka katru reizi mainās aktieri, kas iejūtas Zaķa lomā. Pirms izrādes saglabājas intriga, kurš tad šoreiz būs Zaķis. Jāatzīst, ka biju patīkami pārsteigta par Elmāru Seņkovu. Viņa atveidotais Zaķis bija tik neveikls, tik "uz nerviem krītošs", bet tajā pašā laikā arī tik foršs, izraisot smaidu un pat smieklus. Izrādās, ka Seņkovs var būt arī otrā skatuves pusē, un, manuprāt, viņam labi sanāca. 

Esmu sajūsmā par Antu Aizupu Ezīša lomā. Viņa spēja būt tik dažāda! Pārliecināja un aizrāva ar savu tēlu mani jau no pirmajām izrādes minūtēm. Uzmanīgi vēroju viņu, katru viņas kustību un žestu, un brīžiem pat vēlējos "ielīst" Ezīša galvā, lai saprastu, par ko viņš domā. Ikviens mēs laika gaitā maināmies, un jo īpaši to ietekmē kādi notikumi un piedzīvojumi... Arī Ezītis izrādes laikā mainījās. Viņa uzdotie jautājumi un interese par pasauli lika aizdomāties. Patīkami bija vērot, ar kādu aizrautību šajā tēlā aktrise iejutās, un viņai izdevās sirsniņā radīt siltas sajūtas. Īpaši izrādes beigās, kad Lācēns un Zaķis jau bija aizmiguši, bet viņas Ezītis turpināja viens stāvēt kā Ziemassvētku eglīte un centās palikt nomodā. Man mazliet par to pat iesāpējās sirsniņa un kļuva Ezīša žēl.

Nevaru neuzslavēt arī Lācēna lomas atveidotāju Mārtiņu Upenieku. Aktierim izdevās ienest tādu mīļumu skatītāju sirsniņās ar savām raizēm un rūpēm par Ezīti. Var tomēr pasaulē būt patiesa draudzība starp tik dažādiem dzīvnieciņiem! Jā, arī par to liek šī izrāde aizdomāties! Par to, cik daudz draugi ir gatavi darīt viens otra labā, cik uzticīgi un atklāti viņi ir viens pret otru, cik daudz rūpējas un uztraucas. Lācēns ļoti uztraucās par Ezīša pazušanu, rūpējās par viņa veselību un centās apmierināt viņa ziņkārību, sniedzot atbildes uz dažādiem jautājumiem, uz kuriem atbildes bija dzirdējis no vectēva. Tikai Ezītis tā arī neatklāja, kur viņš bija pazudis, vien atbildot: "Manis nebija." Varbūt dažreiz pat draugiem nevajag visu stāstīt, bet kaut ko paturēt pie sevis... Šī ir viena no tām izrādēm, kas ir vieglā formā, tomēr liek par daudz ko arī aizdomāties. Vienīgais, ko vēl vēlos piebilst, ir tas, ka sen jau man vajadzēja šo izrādi redzēt! 

Komentāri