Fundamentālista varā

Ja ir kāda izrāde, kas spēj patiesi aizraut, radīt apbrīnu un pārdomas vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās, tad tā ir šī. Jaunā Rīgas teātra izrāde "Fundamentālists" Ineses Mičules režijā mani ir pilnībā pārņēmusi savā varā. Kopš izrādes noskatīšanās ir pagājušas jau vairākas dienas, bet es joprojām nespēju par to nedomāt, atceros izrādes notikumus, sajūtas, ļauju prātam atslēgties no ikdienas notikumiem un izjust vēlreiz spēcīgās emocijas. Izrādes tēma tik trāpīga un aktuāla, aktieri izcili un apbrīnas vērti, sižets aizraujošs un pārdomu rosinošs... Izrādes beigās man kļuva žēl aktieru par to, ka viņiem netika dāvāti ziedi. Viņi tos patiešām ir pelnījuši, tik ļoti ieliekot sevi visu izrādē! Un tad man radās jautājums, vai JRT nav pieņemts nest ziedus? Vai šajā teātrī skatītāji nemāk vai varbūt nevēlas izteikt patiesu paldies aktieriem par ieguldīto darbu, brīnišķīgo aktiermeistarību un patiesajām emocijām! 

Pat grūti būtu vienā vārdā raksturot šo izrādi, jo tā bija tik dažāda un pārsteidzoši laba. Kā īsts fundamentālists - tā ierauj skatītāju savā varā, liek izjust spēcīgas emocijas un neļauj no šī visa atteikties. Spēcīga izrāde! Sajutos kā daļa no izrādes, kā daļa no stāsta. Tā, it kā es uzklausītu kādas savas paziņas stāstu, kādēļ viņš vēlas pamest mācītāja amatu, kas viņa dzīvē ir noticis pirms 10 gadiem un kas notiek šobrīd... Gatis Gāga tik patiesi un pārliecinoši iejutās Markusa lomā, ka man brīžiem šķita, ka viņš tiešām stāsta par sevi. Brīžiem jutu līdzi viņam, brīžiem nesapratu viņu, brīžiem pat kaitināja viņa rīcība, viņa atbildes un viņš pats. Perfekti nostrādāts tēls līdz sīkākajai niansei. 

Pārsteidzoši apbrīnojama man šķita jaunā aktrise Inga Tropa Heidi lomā. Tik izjusta un patiesa, ka brīžiem man sirds lūza līdz ar viņu. Vērojot viņu, gan smējos, gan centos norīt kamolu kaklā. Smieklus izraisīja aina pansionātā ar tik sirsnīgo saputrošanos, mēģinot izskaidrot, par ko būs dziesma, bet ar apbrīnu uzlūkoju viņu ainās, kad viņa aizstāvēja savu ticību, savu vīru un mēģināja pārliecināt Markusu, ka viņš ir Sātana darbarīks un nonāks Ellē, ja neļaus viņu glābt. Biju jau agrāk redzējusi Ingu Tropu Dirty Deal Teatro izrādē "Porcelāna dūmi", kurā man viņa šķita talantīga, bet šī izrāde lika apjaust, ka viņa patiešām spēj aizraust ar savu lomu no sākuma līdz beigām un līdzdzīvot. Ne katra aktrise to spēj. 

"Fundamentālists" noteikti ir tā izrāde, kas IR JĀREDZ! Režisore kopā ar diviem aktieriem, pavisam minimālu un vienkāršu scenogrāfiju ir radījusi kaut ko apbrīnojami labu. Lai gan izrādē ir būtiska nozīme reliģijai, sektām, Bībelei, tās tomēr paliek otrajā plānā. Izrāde ir par cilvēkiem. Tā liek aizdomāties par to, cik ļoti mēs kādu cilvēku idealizējam un pēc tam pašiem nākas vilties. Vispirms rodas iekāre, tad iedarbojas mūsu fantāzija, nemaz nemēģinot pa īstam iepazīt otru cilvēku. 

Tā ir par savstarpējām attiecībām, par robežām, kuras pārkāpjot, varam iznīcināt otra cilvēka dzīvi un sapņus. Par apmātību un pilnīgu aizraušanos ar kaut ko, meklējot glābiņu. Par to, kā nepazaudēt sevi. Šajā gadījumā Heidi bija pilnībā apmāta ar sektu, bet tikpat labi tas varētu būt jebkas cits - alkohols, narkotikas, azartspēles, konkrēts cilvēks... Jebkas! Un tikt no tā ārā pašai ar saviem spēkiem ir grūti. Vienā brīdī tas var novest līdz pašnāvības mēģinājumam vai nonākšanai psihiatriskajā slimnīcā. Izrādes beigās Markuss izteica vārdus, kas vēl ilgi palikuši manā atmiņā, ka tikai sagadīšanās pēc viņš ir apmeklētājs, bet Heidi - paciente.

"Priekškars ir aizvēries", bet es joprojām domāju par šo izrādi. Izrādes sākums un brīvā atmosfēra nemaz neliecināja, ka tā tik ļoti pārņems manu prātu. Vairāk neko neteikšu. Jums tā ir pašiem jāredz, lai saprastu, kādēļ tā ir tik spēcīga un apbrīnas vērta. Un neaizmirstiet par ziediem!

Foto: Gints Mālderis