Jaunajā sezonā sev nosolījos pamainīt teātrus, un palēnām sāku šo solījumu arī pildīt. Ģertrūdes ielas teātrī pēdējoreiz biju pirms pāris gadiem, bet nu jutu, ka ir laiks to atkal apciemot. Pamanot pozitīvās atsauksmes par Ingas Gailes režisēto izrādi "Mūsu Silvija debesīs", nolēmu, ka tieši ar šo izrādi es varētu mēģināt vēlreiz iepazīties un sadraudzēties ar Ģertrūdes ielas teātri.
Pirms izrādes par Silviju Plātu nebiju neko dzirdējusi, bet apraksts piesaistīja uzmanību un vilināja atnākt. Arī nosaukums izrādei izvēlēts interesants, radot pārdomas jau pirms izrādes, par ko tā varētu būt un kāds būs atrisinājums. Tā kā par Ingu Gaili un viņas izrādi "Āda" jau biju dzirdējusi un lasījusi labas atsauksmes, cerēju, ka arī šī izrāde neliks vilties. Interesanta šķita scenogrāfija, kurā bija izmantots minimālisms - četri krēsli, balts, pūkains paklājs kā gulta un fonā esošā siena, uz kuras ar baltu krītu uzzīmēta cepeškrāsns. Īsts bija tikai tās rokturis, bet tās stikls bija izgaismots un izmantots kā logs uz citu pasauli, uz kaut ko noslēpumainu. Balss aizkadrā lika nojaust, ka tā nav parasta vieta. Un arī šī balss piederēja kam īpašam.
Izrādes galvenie varoņi Teds un Silvija satiekās šķīstītavā. Teds joprojām nebija sapratis, kādēļ viņa sieva izdarījusi pašnāvību un vēlējās saņemt atbildi, vai vainīgs bija viņš. Abu sarunai uz priekšu palīdzēja virzīties Eņģeļa uzdotie jautājumi, veicot "Paradīzes Statistikas aģentūras" aptaujau Patīkami, ka pirms izrādes šo aptaujas anketu arī skatītāji varēja saņemt un intereses pēc katrs varēja to aizpildīt un salīdzināt ar Silvijas un Teda atbildēm.
Lai gan man nepatīk izrādēs meklēt slikto, jāatzīst, ka esmu vīlusies pašā Silvijā (Marta E. Martinsone). Gaidīju ko citu. Varbūt dziļi sāpinātu sievieti vai tad pilnīgi pretēji - nu jau apgarotu būtni. Bet viņa nebija ne viens, ne otrs. Līdz izrādes beigām tā arī nesapratu, kāds bija īstais iemesls pašnāvībai. Šķiet, ka vienkārši nogurums no dzīves, un viņa nemēģināja meklēt izeju. Izvēlējās vieglāko ceļu - pārtraukt elpot. Arī ainā, kas tiek izspēlēta uz Zemes, abiem strīdoties par vīra neuzticību un bērniem, nešķiet, ka Silviju tas tiešām uztrauktu. Kaut kā nepārliecināja.
Bet, runājot par labām lietām, vēlos uzslavēt Mārtiņu Liepu, kurš izrādē atveidoja Eņģeli. Jau izrādes sākumā, novelkot mēteli un parādot skatītājiem savus baltos, pūkainos spārniņus, radīja manā sirdī tādu patīkamu siltumu un mīļumu, un viņš turpināja likt smaidīt visu izrādes laiku. Vēl šķita interesanti, ka izrādē piedalījās arī pati režisore, kura gan vienubrīd liedzās kaut ko par sevi atklāt, un tāpēc runāja par Silviju, tomēr izrādes beigās atklāti izstāstīja par savu pagātni, par izvarošanu, kas lika kaklā sakāpt kamolam un sirdij sažņaugties... Un izrādes nobeigumā aizkadra balss izteiktie vārdi "Elpojiet! Vienkārši elpojiet!" liek aizdomāties par to, cik ļoti lielā izmisumā ir jābūt cilvēkam, lai izdarītu pašnāvību. Turklāt, šim cilvēkam ir arī jābūt ārkārtīgi egoistiskam, nedomājot par tiem cilvēkiem, kam pēc tam sāpēs... Izrāde rosina pārdomāt visu, kas mums katram dzīvē ir dots, novērtēt esošo situāciju, grūtās situācijās nepadoties un elpot. Just, ka esam dzīvi! Vienkārši elpot!
Izrādes galvenie varoņi Teds un Silvija satiekās šķīstītavā. Teds joprojām nebija sapratis, kādēļ viņa sieva izdarījusi pašnāvību un vēlējās saņemt atbildi, vai vainīgs bija viņš. Abu sarunai uz priekšu palīdzēja virzīties Eņģeļa uzdotie jautājumi, veicot "Paradīzes Statistikas aģentūras" aptaujau Patīkami, ka pirms izrādes šo aptaujas anketu arī skatītāji varēja saņemt un intereses pēc katrs varēja to aizpildīt un salīdzināt ar Silvijas un Teda atbildēm.
Lai gan man nepatīk izrādēs meklēt slikto, jāatzīst, ka esmu vīlusies pašā Silvijā (Marta E. Martinsone). Gaidīju ko citu. Varbūt dziļi sāpinātu sievieti vai tad pilnīgi pretēji - nu jau apgarotu būtni. Bet viņa nebija ne viens, ne otrs. Līdz izrādes beigām tā arī nesapratu, kāds bija īstais iemesls pašnāvībai. Šķiet, ka vienkārši nogurums no dzīves, un viņa nemēģināja meklēt izeju. Izvēlējās vieglāko ceļu - pārtraukt elpot. Arī ainā, kas tiek izspēlēta uz Zemes, abiem strīdoties par vīra neuzticību un bērniem, nešķiet, ka Silviju tas tiešām uztrauktu. Kaut kā nepārliecināja.
Bet, runājot par labām lietām, vēlos uzslavēt Mārtiņu Liepu, kurš izrādē atveidoja Eņģeli. Jau izrādes sākumā, novelkot mēteli un parādot skatītājiem savus baltos, pūkainos spārniņus, radīja manā sirdī tādu patīkamu siltumu un mīļumu, un viņš turpināja likt smaidīt visu izrādes laiku. Vēl šķita interesanti, ka izrādē piedalījās arī pati režisore, kura gan vienubrīd liedzās kaut ko par sevi atklāt, un tāpēc runāja par Silviju, tomēr izrādes beigās atklāti izstāstīja par savu pagātni, par izvarošanu, kas lika kaklā sakāpt kamolam un sirdij sažņaugties... Un izrādes nobeigumā aizkadra balss izteiktie vārdi "Elpojiet! Vienkārši elpojiet!" liek aizdomāties par to, cik ļoti lielā izmisumā ir jābūt cilvēkam, lai izdarītu pašnāvību. Turklāt, šim cilvēkam ir arī jābūt ārkārtīgi egoistiskam, nedomājot par tiem cilvēkiem, kam pēc tam sāpēs... Izrāde rosina pārdomāt visu, kas mums katram dzīvē ir dots, novērtēt esošo situāciju, grūtās situācijās nepadoties un elpot. Just, ka esam dzīvi! Vienkārši elpot!
Komentāri
Ierakstīt komentāru