Nespēju iedomāties vēl labāku izrādi, ar kuru sākt jauno teātru sezonu, kā ar Liepājas teātra "Pūt, vējiņi!" Dž. Dž. Džilindžera režijā ar ārkārtīgi skaisto Kārļa Lāča mūziku. Jau ar pirmajām skaņām tā mani aizrāva un lika elpai aizrauties! Lai gan izrādi redzēju jau pirms pāris nedēļām, tomēr joprojām nespēju par to nedomāt un pa īstam atiet no šīm izrādē gūtajām emocijām. Kaut kas vārdiem neaprakstāmi skaists!
Es zināju, ka Liepājas teātrī ir lieliski aktieri, bet pat nenojautu, ka viņi ir tik izcili un spēj tik pārliecinoši iznest savas lomas! Ar apbrīnu vēroju Agnesi Jēkabsoni Zanes lomā, un viņa ne reizi vien izrādes laikā lika manai sirdij sāpēt līdz ar viņas pārdzīvojumiem. Arī Andas lomas atveidotāja Signe Ruicēna izraisīja manī sajūsmu, un tikpat pārliecinoši un izcili Mātes lomā iejutās lieliskā aktrise Inese Kučinska. Runājot par vīriešu lomām, visvairāk manu apbrīnu izraisīja Edgars Pujāts Ulda lomā un Kaspars Kārkliņš Gatiņa lomā.
Bet vislielāko apbrīnu un pārsteigumu manī izraisīja Aija Andrejeva, liekot pilnībā aizmirst par visu apkārt notiekošo un dzīvojot līdzi viņas Baibiņai. Tik ļoti jutu līdzi viņai, ka ar bailēm gaidīju izrādes beigas, zinot to, kā šis stāsts beigsies. Un, skanot dziesmai "Divdūjiņas" Gatiņa un Baibiņas izpildījumā, šķita, ka tā man sirdi izraus no krūtīm. Tik emocionāli un skaisti! Kā daži no skatītājiem, skatoties "Titāniku", cer, ka varbūt šoreiz šis kuģis nenogrims, tā es vēlējos cerēt, ka varbūt tomēr šis stāsts beigsies ar laimīgām beigām... Tik ļoti tiku ierauta izrādē iekšā, ka tā satricināja manu sirdi - no skudriņām caur visu ķermeni līdz pat asarām acīs un kamolam kaklā.
Uzreiz ir redzams lielisks komandas darbs un aktieru saliedētība, lai izrāde izdotos tik laba. Domāju, ka nevienu nespēja vienaldzīgu atstāt aktieru patiesām emocijas viņu sejās un izrādes beigās asaras viņu acīs. Skatītāju sirdīm būtu jābūt no akmens, lai nejustu līdzi un neļautu vaļu emocijām. Es nespēju noturēties. Protams, ir redzams, kas ir režisors, jo pirmā cēliena sākuma ainas mazliet atgādināja bordeli, kurā meitas izrādīja preciniekiem sevi kā nu katra mācēja, un neiztikt arī bez kāda kailskata (Baibiņas un Ulda mīlas aina), kas Džilim tik raksturīgi, bet kopumā man ļoti patika. Uzslava arī scenogrāfam par skatuves dekorācijām un to pielietojumu.
Jāatzīst, ka Džilim ir izdevies kopā ar aktieriem, Kārli Lāci, scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, horeogrāfi Ingu Krasovsku un gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani radīt ko ārkārtīgi skaistu, es pat teiktu - Brīnumu! Kārļa Lāča mūzika šim jau labi zināmajam Raiņa stāstam piešķir kaut ko neparastu, vārdiem neaprakstāmu. Viņš ir mūsu Ģēnijs, un šī izrāde to lieliski pierāda.
Esmu laimīga, ka man bija iespēja redzēt šo izrādi Rīgā, un priecājos, ka skatītāji to spēja atbilstoši novērtēt ar stāvovācijām un skaļiem aplausiem. Paldies ikvienam aktierim un visai radošajai komandai! Saka, ka nav skumjāka stāsta par Romeo un Džuljetu, bet, redzot šo Liepājas teātra brīnumdarbu, varbūt tomēr to var teikt arī par izrādi "Pūt, vējiņi!", jo pēc tās noskatīšanās es izjutu vēlmi klusēt un brīdi palikt viena ar savām emocijām...
Komentāri
Ierakstīt komentāru