Tas ir stāsts par ikvienu no mums, par neskaitāmām problēmām un izejas meklēšanu... Stāsts par cerību un ilgošanos, mīlestību un bailēm, aizraušanos un naivumu, vienaldzību un pazemošanos, meliem un nodevību... Jā, tik daudz sajūtu un pārdzīvojumu vienā izrādē, un viss notiek zem viena jumta - Valtera Sīļa režisētajā "Jasmīns. Pārdaugava" uz Nacionālā teātra skatuves! Tā liek aizdomāties par dzīves vērtībām, naudas nozīmi un mīlestību, uzdot neskaitāmus jautājumus sev, kā rīkotos es šādās situācijās... Vai es darītu ko citādāk? Kas ir pareizi, kas - nepareizi? Un kā nosargāt mīlestību un ģimeni, neļaujoties mirkļa iegribai, pārvarot bailes, mēģinot rast risinājumu?
Visa izrādes darbība norisinās Eku mājā un tās dārzā - šķībā mājā ar plašiem logiem, kas paver skatu uz Daugavu un Vecrīgu. Tajā norisinās gan Jasmīnes un viņas vīra Arta laulības dzīves strīdi par naudu un mīlestību, par pagātnes notikumiem un kopīgo nākotni, gan arī mātes un meitas attiecību noskaidrošana, gan īrnieku komiskie mīlestības ķīviņi un virpuļi, gan arī laulības nodevība... Un turpat blakus ir arī vecmāmiņa Ģertrūde, kura brīžos, kad vairs nespēj tajā visā noklausīties, dodas dārzā skatuves priekšplānā. No Jasmīnes un Arta strīdiem var saprast, ka parādu dēļ banka grib māju Jasmīnei atņemt, bet izrādes beigās tā arī nesapratu, kas īsti ar Arti notika Maskavā un kā viņš to naudu pazaudēja. Stāstīt to savai sievai viņš nevēlas, un ik pa laikam atgādina, ka viņa nezina, kas īsti notika Maskavā un ko viņš ir pārcietis. Un arī vēlāk Mihailam viņš visu neizstāsta, tikai ieminas, cik tur grūti bijis.
Vairs nezinot, kā izstrebt savārīto putru un kā tālāk dzīvot, pēkšņi arī pati Jasmīnes dzīve ir sašķobījusies kā Eku māja. Mātes atbraukšana, vīra rokas palaišana, Mihaela uzmanības izrādīšana un kopīga nakts, naudas parāds un vēl vecmāmiņa, kurai ir atmiņas traucējumi... Glābt laulību vai ļauties mirkļa vājumam? Vīrs, kuru izrādes sākumā viņa vēl tik ļoti mīlēja, nu ir kļuvis svešs cilvēks. Netīrs. Bet vai viņa pati ir tīrāka? Vairs noteikti ne! Varbūt vajadzētu apsēsties un izrunāties. Ivara Kļavinska atveidotais Artis to gan piedāvā, taču Mihaela uzmanības apliecinājumi viņai ir pilnībā sajaukuši galvu un liek domāt, ka viņas dzīvē viss varētu būt citādāk - daudz labāk... Protams, Artis jau arī nav nekāds svētais - noklausoties vienu sarunu, piedzeras, uzrīko mājās skandālu, iesit sievai, nestāsta, kur palikusi nauda un nemaz nemēģina māju glābt. Daudz vienkāršāk jau ir doties prom uz mazu meža būdiņu un dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis...
Jāatzīst, ka Līgas Zeļģes atveidotā Jasmīne man šķita pārāk naiva. Kaut kā īsti nenoticēju viņas jūtām - gan mīlestībai pret Mihaelu, gan attiecībām ar dēlu. Nešķita, ka dēls viņai tiešām ir svarīgs. It kā viņš tur būtu pieminēts tikai tā starp citu. Viņu attiecības šķita pārāk vēsas, īpaši izrādes beigās, kad Jasmīna jau vairs pat necēla klausuli, kad dēls zvanīja. Brīžiem viņa uzvedās kā pusaudze - naiva meitene, kas ir pirmoreiz iemīlējusies. Protams, saprotu viņas sāpes par vīra nevēlēšanos glābt ģimenes māju, par dzeršanu un iesišanu, par izejas nemeklēšanu... Un cik gan daudz viens cilvēks spēj panest to smagumu uz saviem pleciem... Bet neviena laulība nav nevainojama. Pats galvenais, kas šajā laulībā pietrūka, bija uzticēšanās. Un tādēļ arī radās nodevība.
Par vienu aktrisi gan es biju sajūsmā! Fantastiskā Marija Bērziņa ar šo lomu vēl lielāku apbrīnu izraisīja manī, ar tādu azartu un degsmi nospēlējot Lanas lomu. Ne mirkli nešaubījos par to, ka viņa savu darbu dara ar patiesu prieku un gūst no tā baudu. Un viņai sanāk! Viņas loma liek aizdomāties gan par vēlmi pēc uzmanības, gan par bailēm pazaudēt brīvību un tajā pašā laikā arī par bailēm palikt vienai. Arī par sāpēm, kuras izjūt māte, kad viņas pašas bērns nevēlas ar viņu runāt un labāk dzīvo pie tēva. Lieliska saspēle arī ar Arturu Krūzkopu, kurš, iejūtoties Viktora lomā, izraisīja skatītājiem smieklus. Īpaši saldi tie kļuva, kad runa bija par armiju. Abi īrnieki šajā laikmetīgajā drāmā bija tas komiskais elements, kas lika skatītājiem smieties par viņu attiecībām un pasmaidīt par sevi un citiem.
Tik daudz pārdomu pēc vienas izrādes noskatīšanās! Katrā varonī varu atrast kādu līdzību ar sevi vai sev tuvu cilvēku, un brīžiem dzīvē tiešām šķiet, ka vieglākais ir padoties, nevis meklēt risinājumu. 3 cēlieni paskrēja nemanot, ne mirkli nedomājot par to, kad reiz pienāks izrādes beigas. Tieši pretēji - 2. cēliena beigas bija tik aizraujošas, ka starpbrīdī radās pārdomas un minējumi, kas vēl ir gaidāms 3. cēlienā?! Noskatoties izrādi un pārdomājot redzēto, nonācu pie secinājuma, ka nevienas problēmas nav neatrisināmas, cik ļoti svarīga ir ģimene un mīlestība, un cik labi patiesībā ir man. Izrāde, kuru ir vērts redzēt! Marijas Bērziņas aktierspēles dēļ pavisam noteikti!
Komentāri
Ierakstīt komentāru