Rēzija jums vairs nepieder

Ārkārtīgi pašpārliecināta, saraudātām acīm, kāju pār kāju, aizkūpinātu cigareti... Šādu Rēziju Kalniņu redz Elmārs Seņkovs un lielākā daļa Latvijas iedzīvotāji, jo tādu viņu atspoguļo mediji. Kāda viņa ir patiesībā? To savā izrādē "Es par Rēziju" Dailes teātra Kamerzālē cenšas atklāt jaunais režisors Elmārs Seņkovs.

Aizraujoša, humora pilna, patiesa un noslēpumaina - tāda man šķiet izrāde "Es par Rēziju", ko režisors nodēvējis par "profesionālu joku". Interesants ir izrādes sākums, kurā Elmārs caur dažādiem Rēzijas citātiem no vecām intervijām neveiksmīgi mēģina atklāt viņas patieso dabu un iekšējo pasauli. Kādēļ neveiksmīgi? Jo citāti izvēlēti tādi, kurus Rēzija ir teikusi vēl būdama ļoti jauna (23 gadu vecumā), un pilnīgi loģiski, ka šo gadu laikā viņas domas, sajūtas un dzīves uztvere ir mainījusies. Bet viņa nepaliek parādā, citējot spilgtu un trāpīgu Elmāra citātu no kādas intervijas, kurā viņš atklāj, ka vēlētos iestudēt izrādi kopā ar viņa sapņu aktrisi Rēziju Kalniņu. Ko viņš viņai var piedāvāt? - NEKO! "Ja nu vienīgi dialogu, ja viņa, protams, piekristu."

Un te nu sākas dialogs, kas izvēršas par spēli! Caur dažādiem stāstiem, jautājumiem, etīdēm un jokiem tiek mēģināts atklāt skatītājiem Dailes teātra Dīvas Rēzijas Kalniņas dažādo dabu. Galvenokārt tas viss ir kā joks, mazliet pat parodija, kas liek pasmaidīt. Visa izrāde ir kā mēģinājumu process, lai parādītu, kāda tad Rēzija ir teātrī, šajā radošajā procesā, kad top izrāde. Vai viņa patiešām izvēlas lomas, režisorus, un nosaka, kāds būs mēģinājumu process? Tas viss ir radītais priekšstats par teātra Dīvu, un tas tiek arī saglabāts. Rēzija pati ir kā tā zivs, kuru mēģinājuma laikā cenšas noķert. Viņa uzmanīgi pietuvojas režisoram, atklāj sevi, paironizē, paspēlē, un brīdī, kad "makšķerniekam" šķiet, ka ir viņu "noķēris", viņa izsprūk un atkal ir brīva. Nevienam nepiederoša!

Ja Elmārs viņai uzbrūkoši kaut ko citē vai apgalvo, viņa nepaliek parādā atbildi. Rēzija dod prettriecienu. Daudz spēcīgāku nekā uzbrukums. Labāk būtu nemaz nesākt šo cīņu, jo zaudētājs jau tik un tā ir zināms. Un tā nebūs Rēzija! Kulminācija visam ir tas brīdis, kad Elmārs apgalvo, ka viņš netic nevienam viņas teiktajam vārdam! Viss, ko viņa iepriekš ir teikusi, tie ir meli. Viņa spēlē spēli! Varbūt! Bet, kā viņš pats iepriekš apgalvoja, teātris ir spēle.

Tad kāpēc lai nepaspēlētos - ar sajūtām, domām, vārdiem, skatītājiem un vienam ar otru? Arī pašam ar sevi... Un te nu paliek brīva vieta skatītāju fantāzijai, iepauzējot izrādi, kad abi lūkojas publikā un klusē. Lielākajai daļai tas ir mulsinošs un nepatīkams klusums. Tomēr Rēzija tajā jūtas kā uzvarētāja, lūkojoties tieši publikā! Un ne jau tikai Elmārs novērš skatienu, kad viņu uzlūko Rēzija, bet arī skatītājiem ir grūti noturēt šo acu kontaktu. 

Lai gan Rēzija izspēlē priekšstatus par sevi, tomēr šajā izrādē viņa atklāj arī daļu no sevis. Parādot ne tikai sevī Dīvas raksturu, bet arī to trauslumu, sievišķību, humoru par sevi un dzīvi, neaizsargātību, nemitīgu cīņu un vēlmi klusēt, uzveicot pretinieku ar vienu vienīgu skatienu. Viņas uzticību ir jānopelna, un, šķiet, izrādes beigās viņa režisoram ir panākusi pussolīti pretī. Vienu gan varu teikt - varat nemeklēt atbildi uz jautājumu, kāda tad patiesībā ir Rēzija Kalniņa. Neuzzināsiet! Izrādes beigās izskan dziesmas vārdi ar Kārļa Lāča mūziku: "Es jums nepiederu vairs...", un viņa aiziet. Neatklāta! Brīva! Jo tikai viņa pati zina, cik daudz ir atvērusi savu sirdi. Un varbūt tā pat ir labāk, jo tik un tā cilvēki domās to, ko viņi gribēs. Labāk ir saglabāt to noslēpumu, kuru visi tik ļoti cenšas atklāt.   Šī izrāde tikai vēl vairāk pierāda aktrises apbrīnojamo talantu nospēlēt jebkuru lomu. Arī pašai sevi! Un katra paša ziņā paliek tas, cik daudz ticēt tam visam, ko šajā vakarā redzējuši un dzirdējuši.


 Es par Rēziju from Dailes teatris on Vimeo.

 Es par Rēziju from Dailes teatris on Vimeo.