Kaut ko tik skaistu es redzēju pirmo reizi dzīvē! Es zināju, ka būs labi, bet ka būs tik labi... Trūkst vārdu! Ilgi gaidītais Raimonda Paula, Evitas Mamajas un Leona Brieža mūzikls "MARLĒNA" ir piedzīvojis savu pirmizrādi, un jau ģenerālmēģinājumā skatītāji to novērtēja ar ovācijām vairāk nekā 5 minūšu garumā, stāvot kājās un veltot skaļus aplausus visai izrādē iesaistītajai komandai - jo īpaši Rēzijai Kalniņai un Maestro.
Izrāde vienā elpas vilcienā! Stāsts sākas ar pavisam citādāku Marlēnu - gultā guļošu, klusējošu, ar viskija pudeli rokā un nogurušu seju. Tā nav tā Marlēna Dītriha, kādu sabiedrība mīl, kādu visi pazīst. Arī skaisti klusēt un uzrunāt skatītājus ar skumjām acīm ir jāmāk - Rēzija to spēj! Ierodoties kino režisorei Lenijai Rīfenštālei un paziņojot par filmas uzņemšanu ar Marlēnas piedalīšanos, jau pēc mirkļa šī persona pārtop par tik iemīļoto Marlēnu - Lolu Lolu no filmas "Zilais eņģelis". Skanot aplausiem, uz skatuves parādās Maestro, un nu tik var sākties!
Mūziklā Marlēnu iespējams iepazīt tik dažādu - gan stipru sievieti, gan trauslu un ievainojamu. Draiska, starojoša, vulgāri izaicinoša, ar nolaistu vienu zeķi un atsegtām mežģīņu biksītēm - tāda uz klavierēm sēž Marlēna un pozē kino režisoram Džosefam fon Šternbergam. Tērpusies garā, baltā kleitā ar boa spalvām ap piedurknēm, viņa līdzinās eņģelim, un lieliski izceļas uz pārējo dejotāju fona! Melnā fraka un cilindrs galvā padara viņu vīrišķīgāku, tomēr joprojām saglabā viņas noslēpumainību un varu pār tiem, kas viņu mīl. Pavisam izrādē varam redzēt 10 dažādus tērpus, kuru māksliniece ir Ilze Vītoliņa, un katram tērpam ir savs stāsts.
Rēzija Kalniņa un Artūrs Skrastiņš pavisam noteikti ir Dailes teātra zelta tandēms - aina, kurā Marlēna un Remarks dzied dziesmu par Boniju un Pumu, kā viņi viens otru dēvē, liek sirdij pukstēt straujāk un elpai aizrauties. Līdzīgas sajūtas mani pārņēma, kad Marlēna dejoja Tango ar sešiem puišiem melnos uzvalkos un Hemingveju - tik izjusti un dzīvi!
Īpaši patika Marlēnas ierašanās pie kara flotes - dzīvespriecīga un humoristiska aina, kurā varējām dzirdēt arī slaveno Dītrihas dziesmu "Lili Marlene". Bet kaisles pilna aina ir Koko Šaneles un Marlēnas tikšanās - profesionāla saspēle! Sirdij ietrīsēties un kaklā sakāpt kamolam liek otrajā cēlienā Marlēnas un viņas meitas Marijas dialogs - Marlēnas pārmetumi par gaidāmo bērnu un Marijas pārmetumi par to, ka mamma nekad nav bijusi blakus, ka viņa nekad nevienu pa īstam nav mīlējusi.
"Kad es nomiršu, es gribētu, lai manu ķermeni apglabā Parīzē. Savu sirdi es gribu atstāt Anglijā, bet Vācijā - neko." - šie vārdi tiek izteikti brīdī, kad no gaisa pie Dīvas kājām nokrīt kaudze ar baltām rozēm, un tie man diezgan spēcīgi iespiežas atmiņā. Šķiet, ka kaklā sakāpušais kamols mani nosmacēs... Tad atceros vēl vienu Marlēnas citātu: "No nāves nav jābaidās. Jābaidās ir no dzīves."
Aizkustinošas beigas, kad Marlēna iepazīstina publiku ar savu Maestro, sakot: "Laiks, kas pavadīts ar Maestro, bija visskaistākais, visapbrīnojamākais. Tā bija mīlestība. Un lai met man ar akmeni tas, kurš uzdrīkstēsies." Bet arī viņš, tāpat kā visi pārējie vīrieši Marlēnas dzīvē, aiziet, atstājot viņu vienu... Paliek tikai viņa, mūzika, atmiņas un sapņi. Vientulība.
Rēzija Marlēnas lomā bija tik ticami iejutusies, ka šķita, ka viņai nekas nav jāpietēlo. It kā mūzikls būtu par viņu pašu. Žesti, mīmika, balss - pati Marlēna Dītriha! Apbrīnas vērta! Tikai Rēzija spēj tā aizskart skatītāju sirdis, liekot izjust visdažādāko emociju gammu, elpai aizrauties, sirdij sažņaugties, kaklā sakāpt kamolam, acīs sariesties asarām un pēc izrādes radīt vēlmi klusēt! Šī noteikti ir viena no labākajām un profesionālākajām Dailes teātra izrādēm, un ticu, ka tā būs kases grāvējs!
Foto: Gunārs Janaitis
Komentāri
Ierakstīt komentāru