Lai gan pamatskolā viens no maniem iemīļotākajiem mācību priekšmetiem bija mūzika, tomēr par klasisko mūziku es nekad neesmu bijusi sajūsmā. Un tas radīja mazliet bailes, ka man gandrīz trīs stundas būs jāklausās Mocarta komponētā mūzika Dailes teātra izrādē "Amadejs", bet man patīk eksperimentēt ar teātra izrāžu repertuāru. Un bija tā vērts!
Šīs izrādes zvaigzne pavisam noteikti ir Artūrs Skrastiņš un viņa atveidotais Saljēri. Par to arī liecina pēc katras izrādes skatītāju atzinība un ovācijas, pieceļoties kājās. Arī es piecēlos. Vienkārši bija sajūta, ka ir jāceļas, lai šādi pateiktu paldies par izcilo izrādi gan Skrastiņam, gan režisoram (Jans Villems van den Boss) un visai pārējai komandai. Ikvienam aktierim savā karjerā gadās kāda īstā loma, ar kuru paspīdēt un pierādīt sevi, ar kuru aizskart skatītāju sirdis, un šī noteikti ir viena no tādām Skrastiņa karjerā. Tik perfekti nostrādāta, līdz pēdējai niansei - tā, lai nav kur piesieties. Atliek tikai vērot un apbrīnot.
Patīkami pārsteidza arī ar savu aktiermeistarību Artūrs Dīcis Mocarta lomā. Noticēju viņam, dzīvoju līdzi, un ticu, ka ar katru izrādi loma tiks noslīpēta vēl un vēl, lai būtu izcili. Arī Ilzes Ķuzules - Skrastiņas atveidotā Mocarta sievas Konstances loma bija apbrīnas vērta. Maiga, koķetējoša, trausla, dzīvespriecīga un azartiska - tāda man šķita Konstance.
Tā kā izrādē būtiska bija mūzika un pats stāsts par abiem komponistiem, tad dekorācijas nebija tik svarīgas. Ar video projektoru tika panākts vēlamais efekts, lai skatītājiem radītu īsto noskaņu un lai viņus ievilinātu Vīnes dzīves valstībā. Toties tērpi - tie tik bija kaut kas! Neaprakstāmi! Tērpu māksliniece Ilze Vītoliņa radījusi ko īpaši skaistu un laikmetam atbilstošu, kaut ko neredzētu un apbrīnas vērtu. Papīrīgie tērpi bija galvenais uzsvars izrādē, un tie lieliski izcēla krāšņo Mocartu.
Nebaidos teikt, ka šī ir viena no pēdējā laikā izcilākajām Dailes teātra izrādēm. Izrāde, kas pilnībā ievilina savā pasaulē un atstāj pēdas sirdī. Vēl ilgi domas klejoja prātā, neļaujot naktī aizmigt - kurš tad nogalināja Mocartu? Skudriņas caur manu ķermeni, un prieks, redzot visu zāli pieceļoties kājās. Uz šo tiešām ir vērts aiziet, un noteikti nenožēlosiet, ka esat veltījuši trīs stundas no savas dzīves vienai teātra izrādei.
Komentāri
Ierakstīt komentāru