Kad es Dailes teātra programmiņā izlasīju, ka tiks iestudēta Rēzijas Kalniņas monoizrāde, es jau zināju, ka šī izrāde noteikti būs īpaša un ka tā izdosies. Par to nebija šaubu, jo, ja Rēzija kaut ko dara, tad viņa to dara par visiem 100% un vēl vairāk. Kā viņa pati reiz teica: "Tā, lai nepaliek iespēja, ka varēja vēl labāk." Par Frīdu Kalo es iepriekš neko nezināju, vien biju dzirdējusi, ka viņa esot meksikāņu gleznotāja. Tā kā man patīk iepriekš mazliet sagatavoties izrādēm, tad ielūkojos nedaudz viņas biogrāfijā, lai uzzinātu, ar ko viņa ir tik īpaša.
Izrādes sākumā Rēzija ienāca zālē, turot rokās marioneti, kas līdz viduklim bija kā piemīlīgs skelets, bet, apgriežot otrādi, kļuva par Frīdu - otru lelli. Jau šajā brīdī tika veidots dialogs ar skatītājiem, kas bija tik īpašs visas izrādes laikā un piešķīra tai vēl emocionālāku noskaņu. Kamerzāles vidū izveidotā istaba, kura no skatītājiem bija norobežota ar marlei līdzīga auduma sienām, ir kā pavisam cita pasaule. Un Rēzija, ieejot tajā, vienā acumirklī pārtapa par Frīdu, ļaujot skatītājiem redzēt šīs pārmaiņas. Frīda, gatavojoties savai izstādei Meksikā, izstāstīja mums savu dzīvesstāstu. Un ne jau tā vienkārši, bet gan tā, lai ikvienam saskrietu asaras acīs, kaklā sakāptu kamols un sirds iesāpētos.
Ne vienu vien reizi man acīs saskrēja asaras. Cenšoties aizsniegt savu kleitu uz pakaramā, Frīda nokrita zemē. Tieši man pie kājām. Viņa pacēla galvu, ieskatījās man acīs un stāstīja par to, ka viņai būs jāamputē viena kāja, citādāk viņa nekad vairs nevarēšot staigāt. Viņa to stāstīja tā, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Jāatzīst, ka man bija grūti noturēt šo acu kontaktu. Varbūt tāpēc, ka man ir bail no tumšām acīm, vai varbūt tāpēc, ka es sajutu viņas sāpes. Un tad viņa salūza. Kliedzot to, ka viņa vairs nevar šīs sāpes izturēt, parādījās otra Frīda. Tā, kurai arī sāp, kurai arī ir sirds krūtīs un kura arī vēlas būt mīlēta, novērtēta un laimīga. Esot Djego ēnā, viņa tāda nejutās. Puskrēslā, stāvot kājās, atstutējusies uz spieķīša, un izstāstot, kā viņa pieķērusi Djego kopā ar viņas māsu, šķita, it kā kāds iedurtu dunci tieši sirdī. Šo brīdi vēl paspilgtināja mūzika un spožā gaisma, kurā Frīdas melnās acis spīdēja un tajās bija manāmas norītās asaras.
Caur ironiskiem smiekliem Frīda atklāja savu dzīvi, un tādu viņu visi bija pieraduši redzēt, tomēr, esot vienatnē, atklājās pavisam cita Frīda - tā, kura cieš, kura mīl par spīti visam, kura tic un piedod, un kura jūtas vientuļa. "Es - Frīda Kalo" ir izrāde, kas emocionāli ievaino sirdi un pēc tam katram pašam ir jāatrod iespēja, kā to atkal sadziedēt. Domāju, ka nevienu no zālē sēdošajiem skatītājiem neatstāja vienaldzīgu šī izrāde. Režisore Laura Groza un viena no Dailes teātra labākajām aktrisēm Rēzija Kalniņa ir ieguldījušas pamatīgu darbu izrādes tapšanā, un skatītāji to tiešām novērtē. Manuprāt, neviens cits nespētu labāk nospēlēt Frīdu, kā vien Rēzija, bet nu man jau vispār patīk viss, ko viņa dara.
Komentāri
Ierakstīt komentāru