Pēdējā laikā bieži sanācis redzēt patiešām labas izrādes, un Mihaila Gruzdova režisētā izrāde "Ābels un Olga" tāda tiešām ir. Izrāde, kas vēl ilgu laiku sirdī saglabājusi tās neaprakstāmās, spēcīgās un arī sāpīgās sajūtas. Tās vēl pastiprināja mūzika un Kamerzāles intīmā gaisotne. Uz šo man bija diezgan grūti tikt, jo gripas dēļ nācās atlikt teātra apmeklējumu, un tikai ar trešo biļetes pirkšanas reizi es beidzot arī pati redzēju. Bet ne velti ir teiciens, ka "labs nāk ar gaidīšanu".
Ābels un viņa sievietes. Viņa bezmērķīgā un izšķērdīgā dzīve. Viņa iztēle un atmiņas. Sevis meklēšana un iepazīšana. Šī ir izrāde, kas neatstāj vienaldzīgu. Emocijas bija tik spēcīgas, ka brīžiem pat šķita, ka arī manu dvēseli kāds tūlīt iedragās. Un par šīm emocijām jāpateicas lieliskajam aktieru sastāvam - Artūram Skrastiņam, Ievai Pļavniecei, Rēzijai Kalniņai, Initai Dzelmei, Gintam Andžānam un pārējiem aktieriem.
Artūra Skrastiņa atveidotais Ābels tik perfekti nostrādāts tēls, līdz pēdējai niansei. Brīžiem radās vēlme viņu nosodīt par tik vieglprātīgu izturēšanos pret sievietēm, par tik vienaldzīgu izturēšanos pret dzīvi, naudu un apkārtējiem cilvēkiem. Centos izprast viņa rīcību, iztēloties, kas notiek viņa prātā un kā var dzīvot bez mērķiem. Bet Ābels var! Viņš dzīvoja šodienai, šim mirklim, ar sapņiem par vakardienu, par mīlestību, cerot, ka reiz kļūs laimīgs...
Īstu apbrīnu manī izraisīja Ievas Pļavnieces Olga. Tā šķita tik dažāda - tik trausla un tik stipra, tik maiga un tik skarba, tik laimīga un tik sagrauta. Gadiem ejot, arī viņas Olga mainījās, un tad ar apbrīnu varēju noraudzīties uz viņas cēlumu un eleganci. Elpa aizrāvās! Ar šo lomu pavisam noteikti Pļavniece mani patīkami pārsteidza, un tā man šķiet viena no labākajām viņas lomām.
Vēl īpaši izcelt vēlos Initu Dzelmi un viņas atveidoto Līliju, kas manī arī izraisīja dalītas sajūtas. Lai gan viņa bija kaislīga aprēķinātāja, kurai svarīgs tikai sekss un nauda, tomēr dziļi sirdī arī viņa vēlējās būt laimīga. Un, audzinot trīs mazus bērnus un nezinot, kā viņus trūkuma dēļ pabarot, jo arī vīrs nepalīdz, viņa laimīga nekā nespēja būt. Bet arī Ābels viņu pa īstam laimīgu nespēja darīt, un to viņa zināja, tomēr ļāvās kaislei. Dzelmei šo lomu izdevās nospēlēt pārliecinoši, un ne mirkli nelika šaubīties par samākslotību.
Izrāde, kas aizskar skatītāju sirdis un apliecina patiesību par cilvēku kā vientuļu un mūžam minamu noslēpumu. Pirmo reizi es tik ļoti otrajā cēlienā baidījos. Katru prožektora izslēgšanos pavadīja bailes, ka tikai tagad nebeidzas izrāde. Man gribējās vēl un vēl... Bet katram stāstam reiz pienāk beigas... Arī šim.
Es laikam esmu nedaudz jukusi, bet man patīk tieši šādas izrādes, kas ieved tādā kā transā - neredzi un nedzirdi neko, kas notiek apkārt, un domā par šo stāstu vēl ilgu laiku.
Komentāri
Ierakstīt komentāru