Izlasot žurnāla "UNA" februāra numurā interviju ar aktrisi Rēziju Kalniņu, nolēmu beidzot piepildīt savu sapni un aiziet uz kādu no viņas izrādēm, jo tomēr teātris un kino nav viens un tas pats. Rēzija ir mana mīļākā aktrise jau kopš bērnības, bet līdz šim biju viņu redzējusi tikai TV ekrānā. Tā nu vakar devos uz Antona Čehova izrādi "Kaija" Dailes teātrī.
Lugas sižetu neatstāstīšu, bet padalīšos ar izrādē piedzīvotajām emocijām. Daudziem varbūt nepatiktu Rēzijas Kalniņas atveidotā varone Irina Nikolajevna Arkadina - slavena aktrise, kura pamet savu dēlu, lai veidotu aktrises karjeru. Augstprātīga, lepna un egoistiska. Tāda Irina šķiet no malas, bet patiesībā viņa slēpjas aiz šīm rakstura īpašībām, lai citi neredzētu viņas ievainoto dvēseli un sāpes. Lai arī viņu vilina slava un teātris, tomēr sirdī viņa jūtas vientuļa.
Mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja Rēzijas atveidotais tēls un pats lugas stāsts. Viņas tēlojumam ir viegli noticēt. Šīs 3 pavadītās stundas teātrī baudīju ar aizrautību, un pieķēru sevi vēl visu atlikušo vakaru pārdomājot izrādi, tēlus, notikumus, sacītos vārdus, kas visspilgtāk palikuši atmiņā. Visu ceļu līdz mājām vēl nevarēju atiet no izrādē izjustajām emocijām, neredzot, kas notiek apkārt - iekāpjot peļķē un saslapinot kājas, nokavējot tramvaju, gandrīz lāstekai uzkrītot uz galvas, uzskrienot cilvēkiem virsū...
Es teiktu, ka Rēzija izrādes laikā atņem pusi no sirds, liek ciest to pašu, ko viņas tēls, bet pēc tam atdod vēl vairāk - piepildītu sirdi ar spēcīgām emocijām. Lai gan biju arī uz Fjodora Dostojevska izrādi "Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi", kurā arī piedalījās Rēzija Kalniņa, tomēr šī spēcīgāk uzrunāja. Noteikti iesaku aiziet uz "Kaiju".
Foto: www.dailesteatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru