Brīnumainā Nekurnekadzeme uz Dailes teātra skatuves

Es taču jums jau reiz teicu, ka Laura var iestudēt veiksmīgas un apbrīnojamas izrādes uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves, un patiesi priecājos, ka viņai uzticas un tiek dota šāda iespēja. Viņa patiešām VAR un ZINA, ko darīt ar Lielās zāles skatuvi, un par to vēlreiz pārliecinājos, noskatoties viņas jauno izrādi "Pīters Pens". Visu vasaru ar nepacietību gaidīju, kāda tad būs mana tik ļoti iemīļotā bērnības pasaka un arī multfilma par dzīvespriecīgo zēnu Pīteru Penu, kurš prot lidot, vienmēr priecājas un nekad negrib pieaugt.  Un tieši ar šo izrādi Lauras Grozas-Ķiberes režijā Dailes teātris atkāja jauno sezonu. Visneticamākais brīnumos ir tieši tas, ka tie patiešām notiek! Agrāk vai vēlāk, bet visi sapņi piepildās - mana iemīļotā bērnības pasaka ir atdzīvojusies, un tieši manā mīļākajā teātrī! Režisore ir paveikusi brīnumu! Grūti noticēt, ka es patiešām biju Nekurnekadzemē kopā ar Pīteru Penu, Vendiju un viņas brāļiem, un tā šķiet vēl aizraujošāka, nekā biju to iztēlojusies.

Es nebaidos teikt, ka Laura ir ģēnijs, un par tādu kļūt viņai palīdzējusi izrādes komanda - scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Liene Grava, komponists Kārlis Auzāns, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, video mākslinieks Roberts Rubīns un, protams, aktieri. Tas, ko viņi visi ir dabūjuši gatavu šajā izrādē, ir apbrīnojami! Jau iepriekš Laura sevi ir lieliski pierādījusi, ka viņai var uzticēt Lielo zāli, iestudējot bērnu izrādi "Vārnu ielas republika" un austrumniecisko drāmu "M. Butterfly", un arī šī izrāde neliek vilties, bet gan gluži pretēji - patīkami pārsteidz un izraisa apbrīnu. Jā, tie būs īstie vārdi, ar kuriem raksturot viņas jaunākās režisētās izrādes, kuras esmu redzējusi! Gan viņa pati, gan izrādes ir PĀRSTEIDZOŠAS un APBRĪNOJAMAS!!! 

Vispirms es Lauru iepazinu kā izrādes "Es - Frīda Kalo" režisori, kas manī izraisīja tik spēcīgas emocijas un patiesu cieņu par paveikto un ieguldīto darbu, ka šo izrādi vēroju vairākkārt. Ar katru izrādi viņa mani pārsteidza no jauna, arvien vairāk un vairāk - ar "Mana lēdija Nikotīna", "Mēdeja. Teātris", "Salome", "M. Butterfly" un nu arī "Pīters Pens"... Un varu pavisam droši teikt, ka Laura Groza-Ķibere ir Mana Režisore, jo nekad neliek vilties! 

Protams, kas gan būtu šī izrāde bez īsta un atbilstoša Pītera Pena, kas ar savu enerģiju un aizrautību ierautu līdzi skatītājus notikumu virpulī, un Dainis Grūbe lieliski ar to tiek galā. Pārliecinoši labi! Arī viņš mani ir patīkami pārsteidzis savās jaunākajās lomās, un nojaušu, ka katra nākamā sezona pārsteigs arvien vairāk. Viņā ir redzams patiess prieks par to, ko viņš dara uz skatuves, un tas ir ļoti svarīgi, lai skatītāji noticētu. Arī Ilze Ķuzule-Skrastiņa brīnišķīgi tiek galā ar Vendijas lomu, kas ne vienā vien meitenē izraisa apbrīnu, jo gribētu būt viņas vietā, draudzēties ar Pīteru Penu, lidot uz Nekurnekadzemi, dzīvot mājā, kas pilna ar rotaļlietām... Arī šī aktrise mani pagājušajās divās sezonās ir patīkami pārsteigusi, spēlējot visdažādākā rakstura lomas, un zinu, ka bērnu lomas ir grūtāk nospēlēt, bet Vendijas loma viņai ir izdevusies. 

Vēlos īpaši izcelt arī Kristīni Nevarausku. Man viņa ļoti, ļoti patika Skārdulītes lomā, un, lai gan teksta viņai bija samērā maz, tomēr KĀDAS mīmikas un žesti! Tik perfekti nostrādāts! Viņas Skārdulīte gan izraisīja smaidus, gan arī radīja acīs aizkustinājuma asaras... Priecājos šajā izrādē redzēt arī jauno aktrisi Ievu Sarmu, kas sevi jau pierādīja latviešu seriālā "Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums". Kalpones lomā viņu bija grūti atpazīt, bet Džeinas rotaļīgums un dzīvesprieks jau bija kaut kas zināms un iemīļots. Protams, ne tikai bērnu, bet arī manu sajūsmu izraisīja Gints Grāvelis ļaunā Kapteiņa Džespera Āķa lomā, kas tik pārliecinoši iejutās tēlā, ka es pat sākumā neatpazinu, kurš no aktieriem to spēlē.

Ak, nevaru nepieminēt pašu Nekurnekadzemi! Tur nokļūt bija tik aizraujoši un brīnumaini! Krāsas, notikumi, akrobāti un dažādi triki, indiāņi, pirāti un citi sastaptie cilvēki šajā vietā pilnībā lika aizmirst, ka es atrodos teātrī. Visu izrādi skatījos ar puspavērtu muti, apbrīnojot un jūsmojot par visu, kas notiek uz skatuves! Tas nav vārdos izstāstāms! To ir jāredz pašiem! Režisores Nekurnekadzeme ir pilna brīnumiem un aizraujošiem notikumiem, ar smieklīgām, mīļām un arī bīstamām situācijām! Par to gan neko sīkāk nestāstīšu, lai saglabātu intrigu. Un kas gan šī būtu par izrādi, ja jau atkal manās acīs nesariestos aizkustinājuma asaras! Brīdī, kad zāle tika iesaistīta un mazie skatītāji skaļi sauca: "Es ticu laumiņām! Es ticu! Es ticu!", lai glābtu Skārdulīti, man acīs saskrēja asaras. Tik skaists un aizkustinošs mirklis!

Mīļie vecāki, vediet savus bērnus uz šo BRĪNUMU! Tas ir tā vērts!!! Var gadīties, ka mazākajiem bērniem būs pa grūtu nosēdēt trīs stundas teātrī, bet tas, manuprāt, ir vienīgais šīs izrādes mīnuss. Un tikai neaizmirstiet, ka Nekurnekadzemē ielaiž tikai bērnus! Ja arī kāds no pieaugušajiem vēlas nokļūt šajā pasaulē, tad viņiem būs jāatmodina sevī aizmigušā vai apslēptā bērnišķība, dzīvesprieks un ticība brīnumiem.

Foto: Gunārs Janaitis, www.dailesteatris.lv, Mārtiņš Otto, www.disneyinfinity.wikia.com