Kad man jau sāka šķist, ka vairs neviena izrāde kādā no lielajiem teātriem mani nespēs patiesi aizraut un ka esmu pazaudējusi spēju rakstīt par izrādēm, tad es beidzot noskatījos Nacionālajā teātrī "Sievietes daļas", par kuru biju dzirdējusi, bet ilgu laiku nespēju saņemties aiziet noskatīties... Ticu, ka ir tādas izrādes, kuras ir jāredz tad, kad esi gatavs, un šī ir viena no tādām. Biju uz to pirms dažām dienām, un joprojām par to domāju. Nelaiž vaļā... Kaut ko tik spēcīgu, patiesi emocionālu un līdz sirds dziļumiem sāpīgu sen nebiju redzējusi uz Lielās zāles skatuves.
Izcili nospēlēts pirmais cēliens! Nemaz nav viegls. Neaizmirstama aktieru saspēle (it īpaši starp Maju un vecmāti), un Lauras Siliņas atveidotā Maja tik stipra un patiesa! Dzemdību sāpes paspilgtināja čella skaņas - tik ļoti tās tur iederējās, lai šo ainu ļautu skatītājiem vēl emocionālāk izjust... Arī tagad, domājot par šo konkrēto ainu, man acīs ir asaras un kaklā kamols... Izjūtu joprojām tikpat spēcīgas emocijas, kā tad, kad sēdēju zālē un vēroju notiekošo uz skatuves. Un, lai gan sākumā šķita, it kā klausītos radioteātri, jo viss notiekošais tā neierasti, un pagāja kādas desmit minūtes, kamēr sāku dzīvot līdzi, tomēr Ievai Aniņai ir tik patīkama balss, un tā nomierināja šajā satraucošajā ainā, kas aizņēma visu pirmo cēlienu.
Otrajā cēlienā tiek parādītas ģimeniskas attiecības, un visvairāk tieši man patika vērot mātes, meitas un māsīcas savstarpējās attiecības. Ļoti, ļoti sāpīgas, bet tādu gaišuma sajūtu sniedza saspēle starp Majas māti un Zuzannu. Un cik labi, ka brīžiem izrādē tika iepīts arī kaut kas komisks, lai kaut uz mazu brīdi kļūst vieglāk! Kaut kā jau jānorij tas asaru kamols, jo visu laiku jau nevar to turēt sevī. Bet pēc brīža jau tika radīti jauni līdzpārdzīvojumi. Un vairākkārt izjutu sāpes par tuvinieku nespēju sajust un saprast, par zaudēto empātiju, vai varbūt viņiem tāda nemaz nekad nav bijusi...
Izrāde precīzi parāda to, ka bieži vien apkārtējiem ir pieņēmumi, kā būtu jāsēro, un, ja notiek kaut kā citādāk, tad tas nav pareizi... Visi it kā cenšas palīdzēt, bet ne tādā veidā, kā patiesībā nepieciešams. Kad vajadzētu šajās sāpēs ļaut no ģimenes puses sajust mīlestību, tā vietā tiek kritizēts un vēl vairāk radīts ievainojums... Ļoti daudz tiek nospēlēts ar sejas mīmiku un ķermeņa kustībām, ne tik daudz vārdos izteikts, un tieši tas mani visvairāk uzrunāja un ļāva patiesi apbrīnot aktierspēli. Vārdi bieži ir lieki, un ir mirkļi, kad savas sajūtas nemaz nav iespējams izteikt vārdos... Spilgti atmiņā palikusi Majas un viņas mātes (Esmeralda Ermale) aina, kad meitai tik ļoti būtu bijis vajadzīgs mātes apskāviens. Esmeralda izcili nospēlē to, ka māte sajūt, bet nezina, kā savu atbalstu parādīt meitai... Mīlestības sniegšana ir tik tuvu, tomēr emocionālais atbalsts netiek dots... Uz to ir tik ļoti sāpīgi noskatīties! Tomēr varu attaisnot gan māti, gan meitu, un saprast, kā katra jūtas un kāpēc notiek tieši tā šajā ainā.
Skatoties izrādi, līdzdzīvoju visiem tēliem un kaut kādā ziņā spēju saprast katra tēla rīcību. Lielisks aktieru sastāvs, un visi tik pārliecinoši nospēlē savas lomas! Un es tik ļoti priecājos redzēt Esmeraldu šajā iestudējumā! Viņa ir izcila aktrise! Viena no manām mīļākajām aktrisēm jau kopš tīņa gadiem. Ļoti esmu viņu iemīļojusi tieši OratoriO izrādēs, un tāpēc nolēmu beidzot noskatīties arī šo izrādi. Lai gan neierastā tēlā, tomēr viņa kā vienmēr spēcīgi un patiesi nospēlēja savu lomu, radot emocionālu līdzpārdzīvojumu. Cik brīnišķīgi, ka režisore viņu uzaicināja pievienoties izrādes komandai un spēlēt šo lomu!
Nav daudz tādu izrāžu, pēc kurām nezinu, kā savākties, bet pēc šīs man vajadzēja pastaigu un galvas izvēdināšanu. Un arī sirsnīga saruna ar mīļu cilvēku, kurš zina šo izrādes stāstu, man palīdzēja vieglāk tikt galā ar emocijām, kuras nelaida vaļā. Tas kamols kaklā vēl tur bija, izejot ārā no teātra... Ir pagājušas vairākas dienas, un joprojām ik pa laikam pieķeru sevi, ka domāju par izrādi. Cik labi, ka dzīvoju tuvu mežam, lai varu doties atkal izvēdināt galvu, kad paliek par smagu!
Ļoti emocionāli izlaidu šo stāstu caur sevi... Lai gan man pašai nav šādas personiskas pieredzes, tomēr esmu bijusi līdzās ģimenei, piedzīvojot zaudējuma sāpes, un zinu, kā tas ir, kad nezini, ko teikt un kā palīdzēt, vienīgi vari būt blakus un izrādīt rūpes, sniegt mīlestību... Un tieši tas jau arī ir tas, kas vajadzīgs. Sadzirdēt un sajust, būt tuvumā, mīlēt un izrādīt mīlestību... Izrādīt to tā, kā tas šiem vecākiem ir vajadzīgs, nevis uzspiežot savu palīdzību vai padomus, kā būtu pareizāk.
Un vēl emocionāli caur sevi izjutu arī to brīdi pirmajā cēlienā, kad Majas meitiņa piedzima... Bija tāda sajūta, it kā mans ķermenis atcerētos to, ko prāts ir aizmirsis vai varbūt nekad nav apzinājies... Jo pēc manas mammas stāstītā arī es biju šādā situācijā kā tikko dzimis bērniņš, tomēr, atšķirībā no izrādes, es piedzimu slimnīcā un mani paspēja izglābt... Un tad kaut kā vēl emocionālāk skatījos otro cēlienu, aizdomājoties, ka viss varēja būt arī citādāk, un šī izrāde varēja arī būt manu vecāku stāsts...
Tomēr, lai gan tēma ir smaga, izrāde beidzas ar cerības un gaišuma sajūtu... Es vienkārši esmu ļoti jūtīga, tāpēc man tas asaru kamols kaklā vēl ir palicis uz ilgu laiku. Nebaidieties no smagās tēmas un ejiet uz izrādi, kamēr tā vēl ir repertuārā! Un, ja paspējat pirms izrādes ieskriet ziedu veikalā, tad noteikti ieprieciniet aktierus, pasakot paldies par viņu asarām un emocijām, par izcilo aktierspēli, jo viņi no sevis atdod daudz, lai skatītājiem radītu tik spēcīgas sajūtas un rosinātu uz pārdomām!
Foto: Margarita Germane
Komentāri
Ierakstīt komentāru