Tieši pirms Lieldienām biju devusies uz Elmāra Seņkova režijā iestudēto izrādi "Arī vaļiem ir bail" uz Latvijas Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves, un joprojām domāju par šo izrādi. Tik "garšīgi" uzrakstīta Artūra Dīča luga par mums, par mūsdienu pasauli. Vienkārša, bet atmiņā paliekoša un izrādes noskaņai atbilstoša scenogrāfija, arī kostīmi piemēroti katram tēlam. Un visvairāk sajūsminājos par aktieriem un viņu saspēli.
Vislielākais pārsteigums šajā izrādē man bija par Igoru Šelegovski brāļa Pētera lomā. Viņam izdevās mani aizraut ar savu spilgto aktierspēli un palikt atmiņā uz ilgu laiku. Gan izsmējos, gan līdzdzīvoju. Labprāt redzētu viņu vēl kādā lomā no Nacionālā teātra izrādēm. Būs jāiet vēl uz citām izrādēm. Ļoti, ļoti patika arī Normunds Laizāns tēva lomā. Šādu viņu nebiju līdz šim redzējusi, un tādēļ jo īpaši interesanti bija vērot viņu šajā tēlā.
Interesanta saspēle ar precīziem tekstiem starp Maiju Doveiku un Mariju Bērziņu. Doveika kā vienmēr lieliska, tik dažāda un spilgta katrā no lomām, kurā iejūtas, un šoreiz mani izdevās aizraut arī Bērziņai. Abas šādas draudzenes ir arī mūsu vidū, un tieši tādēļ mani tās tik ļoti piesaistīja, vairāki teksti spilgti iespiedās atmiņā uz ilgāku laiku un rosināja uz pārdomām... Īsti nesapratu, kas šīs draudzenes vieno, bet šeit laikam galvenais bija parādīt, cik viņas ir atšķirīgas.
Mazā, bet interesantā lomā mani aizrāva arī Daiga Gaismiņa. Ļoti patika viņa Andželas tēlā. Tās dažas ainas un dialogi ar Jāni Bērziņu iespiedās atmiņā un nelaida vaļā. Tajās dažās uz skatuves pavadītajās minūtēs Gaismiņa palika atmiņā tieši ar Andželas sāpīgo stāstu... Bija prieks arī redzēt Lieni Sebri Ketijas tēlā. Arī viņai izdevās ar kaut ko mani "aizķert". Bet visvairāk aizdomājos par Jāņa Bērziņa tēlu, kurā pārliecinoši iejutās Ģirts Liuziniks.
Ikvienā no mums mīt šāds Jānis Bērziņš vai vismaz kaut kas līdzīgs šim tēlam, kurš kaut kādā dzīves posmā vairs nesaprot, kas viņš ir, sāk meklēt savas dzīves jēgu, rīkoties neapdomīgi un pēc citu domām nepareizi un nesaprotami. Logs ir tikai kā simbols, kuru viņš mēģina izdauzīt mājā, lai ieraudzītu no rītiem saullēktu. Kad šī gaisma beidzot ir ieraudzīta un logs gatavs, nekas vairs nebūs kā agrāk... Vai viņš ir atradis savu dzīves jēgu? Laikam jau, ka jā.
Šis Jāņa Bērziņa tēls ir ar divām šķautnēm - mazliet kaitinoši, ka viņš nevienam necenšas paskaidrot, kas ar viņu notiek, it īpaši savai ģimenei, kuri par viņu uztraucas. No otras puses - vai vienmēr visu ir iespējams paskaidrot, ja pats īsti vēl par kaut ko neesi ticis skaidrībā? Beigas varbūt varēja būt mazliet citādākas, brīžiem palika arī neatbildēti jautājumi, kāpēc kāds no tēliem rīkojas tieši tā... Bet kopumā spilgta, viegla izrāde ar ironisku humora devu.
Ļoti patika mūsdienu tehnoloģiju izmantojums scenogrāfijā, arī lieliska Edgara Mākena mūzika. Izrāde, kurā viss "saslēdzas". Dīcim ir izdevies uzrakstīt trāpīgu lugu, kas caur humoru precīzi parāda mūsdienas, pirmajā cēlienā kārtīgi izsmīdinot, bet otrajā - atklājot katra tēla drāmu, sāpes un pārdzīvojumus. Gandrīz ikvienu no tēliem varam redzēt sev līdzās vai salīdzināt ar kādu pazīstamu cilvēku, un tieši tādēļ šī izrāde mani tik ļoti uzrunāja.
Foto: Margarita Germane, teatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru