Pirms dažām dienām biju uz Dailes teātra jaunāko Lielās zāles iestudējumu "Būt Kejai Gondai", un šī izrāde uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Biju patīkami pārsteigta, ka Džilindžers izvēlējies iestudēt tik dziļu un eksistenciālu darbu, kas rosina uz pārdomām par to, kāpēc mēs dzīvojam. Izrāde mani sajūsmināja ar iespaidīgo Kristiana Brektes scenogrāfiju jau kopš priekškara atvēršanās (nespēju atraut acis no zaļajiem aizkariem un milzīgās Rēzijas Kalniņas jeb Kejas Gondas bildes ar uzrakstu AIZLIEGTĀ SAJŪSMA), tā sajūsmināja arī mani ar skaistajiem Katjas Šehurinas radītajiem kostīmiem, ar spēcīgajiem Arta Dzērves veidotajiem video, kas bija kā lieliska pāreja starp ainām (elpa aizrāvās no lieliskajiem Rēzijas tuvplāniem - kamera viņu mīl, to var redzēt). Sajūsminājos arī par milzīgajām fotogrāfijām, par aktieru saspēli, un, ko tur liegties - vislielākā sajūsma man bija par Rēziju Kalniņu galvenajā lomā!
Mani patīkami pārsteidza Alda Siliņa un Leldes Dreimanes saspēle. Tajā bija tik dzīvas emocijas, kas ļoti iespiedās atmiņā. Arī Ērika Eglija Saijersas lomā mani pārsteidza, un priecājos par Aneti Krasovsku un Ievu Florenci, kuras lieliski iejutās tēlos un pārliecinoši saspēlējās ar saviem partneriem. No aktieriem vēl vēlos izcelt Gintu Grāveli un Mārtiņu Upenieku - tik dažādi tēli, bet katrs ar kaut ko mani aizrāva un radīja iekšēju zemestrīci...
Ļoti patika šo aktieru saspēle ar Rēziju, izbaudīju katru ainu. Spēcīgi dialogi, kas rosina domāt par to, kāpēc mēs dzīvojam. Mēs nododam savus ideālus un sapņus. Sapņojam, kā mums vajadzētu dzīvot, bet tie paliek tikai sapņi. Alkstam satikties ar savu ideālu, bet, ja arī to satiekam, neatpazīstam vai nevēlamies atpazīt, jo šķita, ka tam bija jābūt citādākam. Neesam gatavi satikt savu ideālu, neesam gatavi dot ko vairāk kā tikai savu sajūsmu...
It kā stāsts par slavenas kinozvaigznes vientulību un egoismu, kura dodas pie saviem pielūdzējiem, kuri viņai rakstījuši vēstules (brīnišķīgi izdomāts, kā šīs vēstules atklāt skatītājiem), lūdzot paslēpt vienu nakti viņu no policijas. Viņa vēlas noskaidrot, kādēļ visa pasaule viņu tik ļoti pielūdz, sajūsminās, kas viņā ir tāds īpašs... Būtībā izrāde ir par jautājumiem, atbildēm, par dzīves jēgas meklēšanu, izaicināšanu, nodošanu... Uz izrādi var skatīties no vairākiem skatu punktiem. Vērīgākie skatītāji, kas gribēs, varēs pamanīt, cik daudz simbolu ir izrādē saskatāmi saistībā ar Dievu, Jēzu, ar Krustā sišanu, ar ciparu 12... Jo vairāk es domāju par šo izrādi un saskatu simbolus, jo spēcīgāk tā mani uzrunā. Un aina, kurā Džonijs (M. Upenieks) upurējas sava ideāla dēļ, izsakot vārdus par sevi kā absolūti laimīgu cilvēku, ir visspēcīgākā visā izrādē.
Nevaru iedomāties nevienu citu piemērotāku aktrisi kā Rēziju Kalniņu spilgtajā, apbrīnas un sajūsmas vērtajā Kejas Gondas lomā. Meistarīgi, pārliecinoši un apbrīnojami viņa tiek galā ar šo lomu, un rada sajūsmu skatītājiem gan ar savu skaistumu un eleganto mežģīņu kleitu, gan arī ar savu dīvas cienīgo noslēpumainību, ar nedaudz izteikto tekstu, bet kur katram izteiktajam vārdam bija būtiska nozīme. Lugu var sasaistīt arī ar viņu pašu, tādēļ manās acīs šī loma viņai šķiet vēl piemērotāka. Grūti spriest par režiju, jo es izrādes vērtēju pēc emocijām, ko tās man sniedz, bet varu droši teikt, ka būtiska nozīme bijusi Rēzijas spējām režijā, lai Kejas Gondas loma būtu izdevusies tieši tāda, kādu to varam redzēt. Viņa ir burvīga šajā lomā!
Viņa ir atradusi sevī to Kejas Gondas noslēpumu un veiksmīgi aiznesusi vēstījumu līdz skatītājiem, ļaujot katram skatītājam saskatīt tieši viņam vistuvāko apzīmējumu, kas ir šis viņas tēls. Šī, manuprāt, ir viena no labākajām Rēzijas lomām, kādā viņu esmu pēdējā laikā redzējusi. Un tā dziesma pirms fināla bija man kā ķirsītis saldajam ēdienam, ļaujot izbaudīt viņas burvīgo balss tembru. Īpaši atmiņā iespiedās teksts - ja tu jautāsi un meklēsi atbildes, vienmēr būsi zaudētājs...
Pieminot to, kas man izrādē nepatika, tad tie bija divi video - ar šūpolēm un lellēm. Nespēju tos izbaudīt. Vēru acis ciet un gaidīju, kad beigsies. Mani neuzrunāja arī aina ar dūmiem un ballītes atmosfēru - pārāk džilindžeriski. Vienīgais prieks šajā ainā bija par Leldes Dreimanes izpildījumu, klausoties viņas balsī, un par emocionālo saspēli starp Daini Gaideli un Ievu Florenci, un pēc tam starp Daini un Rēziju. Vispār šādā lomā Daini nebiju redzējusi iepriekš, viņš bija citādāks.
Paldies aktieriem un visai izrādes komandai par to, ko kopā esat radījuši! Man tik ļoti patīk izrādes, kas nelaiž vaļā un liek domāt vēl vairākas dienas! Šī izrāde joprojām mani tur savā varā, atklāj ko jaunu, liek salīdzināt ar savu pieredzi... Noteikti iesaku noskatīties! Pārrunājot ar draugiem, kuri jau ir redzējuši izrādi, katrs kaut ko sev tajā svarīgāko atklāja, bet domu virziens bija viens. Tas būs baudījums gan acīm, gan dvēselei.
Foto: Daina Geidmane, dailesteatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru