Žilbinošā Salome Nacionālajā teātrī

Vakar devos uz Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Salome", ko iestudējis Viesturs Kairišs, un joprojām šī izrāde mani nelaiž vaļā... Šī bija mana pirmā iepazīšanās ar šo režisoru, un tā noteikti paliks atmiņā uz ilgu laiku. Biju reiz redzējusi Dailes teātrī "Salomi" Lauras Grozas-Ķiberes režijā, bet šī man labāk patika. Kaut ko tik spēcīgu un žilbinošu sen nebiju redzējusi teātrī. Aizraujoši, skaisti, baudāmi, pārsteidzoši, šausminoši... Izcili aktierdarbi! Ikviens no aktieriem perfekti iederējās savā lomā. Es pazaudēju savu galvu šīs izrādes dēļ, bet bija tā vērts! 

Vispirms mani vizuāli nožilbināja un apbūra Agnese Cīrule Salomes lomā mirdzošajā kleitā, par ko uzslava kostīmu māksliniecei Kristai Dzudzilo. Visu izrādi nespēju atraut acis no šīs kleitas. Izrādei uzņemot ritmu, A. Cīrule žilbināja ne tikai ar savu tērpu,  bet arī ar savu aktrises talantu, balsi un izteiktajām frāzēm, kas ilgi atbalsojās... Spilgti iespiedās atmiņā arī nozīmīgā "septiņu plīvuru deja", kuras horeogrāfe šajā izrādē ir Elīna Lutce. 

Mani apbūra un valdzināja arī Gundars Grasbergs Jāņa Kristītāja lomā. Nevaru izmest no atmiņas ainu, kad pravietis sastapās ar Jūdu princesi - viņu balsis, izteiktās frāzes, kustības... Spēcīgi! Patika režisora iecere, ka pravietis jau pirms izrādes sākuma atradās starp skatītājiem, izceltie teksti, arī risinājums ar tik precīzu galvas butaforiju, ar apspīdēto galvu skatuves "mutē". Vienīgi riebumu uzdzina aina, kad Salome viņa galvu bāza sev starp kājām, bet viss jau nevar patikt. 

Nevaru nepieminēt arī Lolitu Cauku kā lielisku Hērodiju un Arturu Krūzkopu kā izcilu Hērodu Antipu. Jau atkal vispirms tiku apžilbināta ar skaistajiem tērpiem, un vēlāk - ar pārsteidzošu aktierspēli. It īpaši A. Krūzkopa tik precīzā iemiesošanās tetrarha tēlā, ko nav iespējams tik viegli izmest no prāta. Šī ir jau otrā izrāde, kurā viņš mani spēj ārkārtīgi spēcīgi pārsteigt (pirmā bija izrādē "Pēc beigām"). Izcilie aktierdarbi ir šīs izrādes spožums, un katrs no aktieriem skaisti mirdz savā lomā. 

Nepatika man arī režisora, kostīmu mākslinieces un horeogrāfes iecere, kā attēlot jūdus un nācariešus, bet tagad, palasot dažas recenzijas, uztvēru viņu domu, un - labi, lai jau tā būtu... Vispār recenzijas ļoti palīdzēja saprast izrādē izmantotos simbolus, ko uzreiz neuztvēru. Toties patika scenogrāfa Reiņa Dzudzilo iecere par melno krāsu un tukšumu uz skatuves, kas ļāva jau pašā sākumā sajust nāves un briesmu klātbūtni. Pēc izrādes līdzpārdzīvojuma emocijas mani tik ļoti plosīja, ka gribējās ieskriet kādā mežā un tās visas izkliegt no sevis ārā... Šodien joprojām skan ausīs Salomes balsī teiktais: "Kāpēc tu uz mani nepaskatījies, Jāni Kristītāj?" 

Foto: Kristaps Kalns, teatris.lv