Neticami ātri paskrējusi vasara, un jau pienākusi jaunā teātra sezona. Šoreiz es to atklāju ar Valmieras drāmas teātra viesizrādi Rīgā "Džeina Eira", par kuru vēl aizvien ik pa laikam domāju. Teikšu atklāti - šī ir viena no izrādēm, par kuru man ir grūti uzrakstīt atsauksmi, jo ilgi nevarēju saprast, vai man patika un kas tieši... Gāju uz izrādi kā balta lapa - nebiju ne grāmatu lasījusi, ne filmu skatījusies. Zināju tikai tik, cik mamma un ome kādreiz bija stāstījusi, un varbūt tāpēc līdz galam vairākas simboliskās nozīmes man nebija skaidri saprotamas. Tomēr izrādi ir vērts redzēt, jo viedoklis par to noteikti katram būs savs.
Man ļoti patika tērpi (MAREUNROL'S). To vēlos uzreiz uzsvērt. Starp drūmo un tumšo krāsu toņiem daži bija arī vairāk pamanāmi un patīkami izcēlās. Un uz mazās Adeles kleitu skatījos un aizsapņojos, cik ļoti man tāda būtu bērnībā patikusi. No aktieriem īpaši vēlos izcelt Kārli Neimani mācītāja lomā. Viņš atdzīvināja visu otro cēlienu un piešķīra tam citādāku elpu. Patiesībā otrais cēliens izglāba visu izrādi, jo pirmais man šķita pārāk lēns un vēss kā klints.
Šoreiz vēlos vairāk izcelt tieši otrā plāna un epizodisko lomu aktierus. Vēl viena no tādām lomām ir Skraidrītes Putniņas atveidotā mājas pārvaldniece misis Fērfaksa, kura novēroja guvernantes un saimnieka attiecību notikumus šajā mājā. Nezinu, kas tēloja Ročestera trako sievu, bet viņa bija laba - mazliet baismīga un atmiņā paliekoša. Savukārt abi galvenie varoņi (Inga Apine un Ivo Martinsons) līdz galam mani neaizrāva ar savu aktierspēli. Nenoticēju viņu mīlestībai. Pārāk vēsa.
Visvairāk man traucēja Reiņa Suhanova režija. Ome man tik daudz reižu stāstījusi, cik skaista ir grāmata un ka man noteikti tā ir jāizlasa, bet pirmais cēliens manī radīja vilšanos. Varbūt vaina gotiskajam stilam, milzīgajai tumsai, dūmiem, kas traucēja mierīgi elpot (ieteikums - nesēdiet tuvu skatuvei!), un dīvainajai scenogrāfijai ar klinti, kas drīzāk atgādināja izkārnījumu čupu. Un man ļoti traucēja Džeinas galvas raustīšana, kas lika domāt, ka varbūt viņa ir slima ar kādu nervu slimību. Varbūt pat vājredzīga, gandrīz visu laiku skatoties sānis. 
Šoreiz jāsaka paldies Ievas Rodiņas recenzijai "Kroderā", ko jau starpbrīdī sameklēju, lai saprastu, kāpēc Džeina tā rausta to galvu. Otrajā cēlienā vairs tik ļoti nepievērsu tam uzmanību, bet vispār traucēja. Tur pēc izrādes izlasīju arī citu simbolu nozīmi, kas palīdzēja apkopot domas. Varbūt tomēr vajadzēja pirms tam izlasīt grāmatu? Bet ar šo visu es negribu teikt, ka izrāde ir slikta. Tā tikai ir citādāka. Es sapratu, ka man uz klasiku jāiet tomēr sagatavotai.
Foto: Matīss Markovskis, Juris Presņikovs
Komentāri
Ierakstīt komentāru