Valmieras drāmas teātra viesizrāde Rīgā "Vaidelote" Ineses Mičules režijā - izrāde, par kuru gribas uzreiz uzrakstīt blogā, ne mirkli nevilcinoties, lai nepazaudētu nevienu no gūtajām emocijām un izjustajām sajūtām. Lai spētu izteikt, cik tā spēcīgu iespaidu atstāja uz mani. Kā apburta vēroju katru kustību, tvēru katru izteikto vārdu, un jo īpaši sajūsmā baudīju Ineses Pudžas aktierspēli. Viņa mani pilnībā apbūra! Šī izrāde man bija patīkams pārsteigums. Kaut ko tik labu un aizraujošu sen nebiju redzējusi!
Inesi Pudžu redzēju pirmo reizi uz skatuves kādā no teātra izrādēm, un varu droši teikt, ka viņa Mirdzas lomā spoži mirdzēja. Izcili! Tik izjusta aktiermeistarība un ārkārtīgi skaista balss, izpildot dziesmu "Mēness starus stīgo". Man nebija ne jausmas, ka viņa tik skaisti dzied. Bet kas gan būtu šī dziesma un visa izrāde bez Emīla Zilberta muzikālā noformējuma, ko grūti pat ietērpt vārdos, lai neko no tās elpas nepazaudētu. Kā skaļš pērkona dārds vai tik maiga kā vēja glāsts.
Jā, visvairāk mana sirds šajā izrādē piederēja Pudžai! Sākumā tik bērnišķīga un dzīvespriecīga, tik maiga kā eņģelis, bet vēlāk - pieaugusi sieviete, kuru plosa atriebības kāre par nodevību un sāpēm. It kā bērnam būtu atņemta konfekte, un pāri darītājiem par to ir jāsaņem sods. Vēroju aktrisi šajā tēlā, un man iekšā krūtīs sirds pukstēja priekā par viņas talantu un to, ko viņa jau ir sasniegusi. Tāds patiess lepnums par savējiem, jo nākam no vienas skolas un pilsētas. Noteikti gribēšu viņu redzēt vēl kādā Valmieras teātra izrādē.
Pārliecinoši savos tēlos bija arī Māra Mennika un Kārlis Freimanis. Bauda vērot šo abu aktieru emocijas un saspēli. Mennikas Asja - no ciešanām un tuvākā cilvēka nodevības mīlestības dēļ līdz pazemošanās un upurēšanās. Freimaņa Laimons - savaldīgs, cīnītājs, brīžiem gan par savu viedokli nepastāvošs, tomēr beigās - drosmīgs. Režisore izvēlējusies lielisku aktieru sastāvu, arī pārējo lomu atveidotājus, kuriem ir būtiska nozīme šajā stāstā starp mīlestību un varu.
Un kā lai aizmirstu par scenogrāfiju un tērpiem, par ko uzslava Ingai Bermakai-Apiahai un Agnesei Leilandei! Tie atgrieza laikā ar savu vienkāršību un skaidrību, ļāva sajust vēsturisko noskaņu, un īpaši atmiņā paliks man uz ilgu laiku koka kaste ar acīm un rozēm. It kā vienkārša scenogrāfija, bet tās vienkāršākās jau tieši mēdz būt tās labākās. Efekts bija labs un atmiņā paliekošs!
Iepriekš nemaz nezināju par šādu Aspazijas lugu, un cik labi, ka man bija iespēja redzēt šo izrādi! Mičulei izdevies radīt lielisku izrādi, un ar tik plūstošu valodu, ka aizmirsās, ka tā ir dzeja. Prieks arī redzēt starp skatītājiem jauniešus. Šis ir lielisks veids, kā izzināt latviešu literatūru. Un varu teikt kā režisore vienā no intervijām - tā izrāde ir tik ļoti ievelkoša. "Ievelk tādā kā atvarā un parauj zem ūdens." Viņai bija bauda strādāt ar šo lugu, bet man - bauda vērot rezultātu.
Foto: Matīss Markovskis, www.vdt.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru