Jau ar pirmajām izrādes minūtēm manu ķermeni pārņēma skudriņas, un tās neatstāja mani visu izrādes laiku. Ārkārtīgi jūtīga, sirdi plosoša un mīlestības pilna ir Rēzijas Kalniņas režijā tapusī izrāde "Cilvēks, kas smejas"Nacionālajā teātrī. Grūti pat vārdos ietērpt tās sajūtas, kas pārņēma manu ķermeni, un pārdomas, ko raisīja šis stāsts. Šķiet, ka vārdos tiem zudīs to īpašais pieskāriens, ko joprojām izjūtu un nēsāju savā sirdī.
Arī es biju lasījusi kritiķu rakstīto, nesaudzējot ne aktierus, ne režisori, bet tas nemazina manu sajūsmu par izrādi. Biju divreiz, un arī otrreiz, skatoties šo izrādi, izjutu emocionālo līdzpārdzīvojumu ar skudriņām un asarām acīs. Jā, ir šai izrādei savi trūkumi (dažreiz skaņas kvalitāte ir briesmīga, brīžiem aktieru dikcija klibo un ir grūti saprast teikto, daži aktieri mocās ar dziesmu izdziedāšanu, ka kļūst viņu žēl), bet tas viss paliek otrā plānā, jo stāsts tiek izstāstīts tā, ka satricina dvēseli...
Izrādē ir izmantots daudz metaforu, kas ļauj saskatīt saistību ar mūsdienu sabiedrību. Ļoti spēcīga Gvinplēna (Kaspara Aniņa) uzruna Lordu palātai, kas vēl ilgi atbalsojas manās domās. Katrs vārds ar savu nozīmi. Cik brīnišķīgi, ka šī uzruna ir iekļauta izrādes programmiņā! To pārlasot, vēl vairāk sāpēs sažņaudzas sirds. - "Es esmu tauta. Smiekli, kas redzami manā sejā, ir karaļa roku darbs. Šos smieklus ir radījusi vardarbība. Es pārstāvu valdnieku sakropļoto cilvēci. Tas, kas ir izdarīts ar mani, izdarīts ar visu cilvēku dzimumu. Sakropļotas ir tiesības, taisnīgums, patiesība, prāts un domāšana. Bet ziniet: tauta smejas caur asarām un pienāks brīdis, kad viņas sāpes saraus gabalos jūsu žņaugus." (fragments no uzrunas)
Ak, cik apbrīnojama ir Maija Doveika Džoziannas lomā. Katru ainu ar viņu vēroju ar patiesu sajūsmu. Pilnīgi trakas sievietes lomu nospēlēt tik dzīvi, patiesi un aizraujoši, ka pat nīstams tēls kļūst par vienu no iemīļotākajiem šajā izrādē. Aktrisei piemīt īpašs šarms, kas apbur. Un tieši viņa ir viena no tām, kas izvelk visu izrādi, arī dziedāšanas ziņā. Otra aktrise ar brīnišķīgu balsi, ko noteikti vērts pieminēt, ir Deas lomas atveidotāja Agnese Cīrule.
Viņas maigums un trauslums izstaro brīnišķīgu Gaismu. Un izrāde liek aizdomāties, ka pat aklie spēj redzēt. Dea ar savu atvērto sirdi "redz" citu cilvēku iekšējo Gaismu, viņu patieso būtību. Vēl vēlos no aktieriem pieminēt Normundu Laizānu - visu izrādi patīkams un pārliecinošs tēlojums. Un lieliski ar savu lomu tiek galā arī mazais Gvinplēns - Dāvids Toms Kalniņš. Viņu abu saspēle izrādes sākumā ir tā, kas raisa to pirmo asaru un sāpju kamolu kaklā, kas vēlāk kļūst arvien spēcīgāks.
Iespaidīga skatuves scenogrāfija, Imanta Kalniņa mūzika jaunā aranžijā, kas aizskar sirdis, brīnišķīgi tērpi un horeogrāfija, patiesa un aizkustinoša galveno aktieru saspēle, interesants režijas darbs... Bravo! Šī izrāde ir īpaša. Tajā ir tik ļoti jūtama daļa no Rēzijas sirds! Ceru, ka arvien vairāk skatītāju to sajutīs. "Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskākais nav acīm saredzams." Jūtīgie spēs saredzēt! Teātrim ir vajadzīgas šādas izrādes, kas liek aizdomāties par būtiskāko, par to, ar ko cīnāmies arī šodien. Un atcerēties, ka mīlestība stāv pāri visam - divas radniecīgas dvēseles būs kopā arī aiz zvaigznēm.
Skaisti un patiesi.
AtbildētDzēstPaldies, Andri! :)
AtbildētDzēst