Žanna - Dieva izredzētā

29. janvārī Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Kārļa Lāča, Jāņa Elsberga, Evitas Mamajas un Dž. Dž. Džilindžera mūzikls "Žanna d'Arka", un nu arī man bija iespēja to noskatīties. Lai gan jau ir pagājušas dažas dienas, tomēr es joprojām nespēju par to nedomāt. Bieži pieķeru sevi, ka domās esmu aizklīdusi par izrādē redzēto, dzirdēto, izjusto... Kaut kas tajā visā bija tāds, ka rosina uz pārdomām un ir atstājis spēcīgu pēcgaršu. Grūti pateikt, vai tas tā ir brīnišķīgās Kārļa Lāča mūzikas dēļ, varbūt iespaidīgās Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas vai skaisto Ilzes Vītoliņas radīto kostīmu dēļ, varbūt Ingas Krasovskas lieliskās horeogrāfijas dēļ, bet varbūt tieši apbrīnojamās un talantīgās Ilzes Ķuzules-Skrastiņas aktierspēles dēļ. Katrā ziņā es noticēju un joprojām par šo izrādi daudz domāju. Mana sirds ir aizskarta, un izrāde ir radījusi spēcīgu pārdzīvojumu. 

Jāatzīst gan, ka izrādei ir vāja režija, un es joprojām īsti nesaprotu, kādēļ Džilindžers var Liepājas teātrī iestudēt atzinīgi novērtētus darbus, bet Dailes teātrī - slinkot. Aktieri paši cīnās, lai lomas dzīvotu, lai tās būtu īstas. Dažiem sanāk, un dažiem - nē. Tomēr šoreiz tas paliek mazāk sāpīgi, jo vislielāko emocionālo pārdzīvojumu rada Kārļa Lāča mūzika, kas ir tik precīzi radīta katrai ainai. Varbūt vienīgi sākumā tā bija pārāk skaļa, it kā pamodinot visus skatītājus un mazliet pat sabiedējot, tomēr vēlāk ar katru mirkli tā pastiprina notiekošo uz skatuves. Un brīnišķīgi tā skan kopā ar Jāņa Elsberga dzeju, kas brīžiem spēcīgi iespiežas atmiņā, it īpaši pēdējie Žannas izdziedātie vārdi uz sārta, kas radīja man kamolu kaklā un asaras acīs, un šīs sajūtas paspilgtināja Mārtiņa Vilkārša ideja par sārta attēlošanu, kas bija tik iespaidīga un skaista (šis bija viens no gaidītākajiem momentiem visā izrādē). Un Žannas un Žana mīlas duets joprojām skan manās ausīs, un bieži to klusībā pie sevis dungoju.

Tā kā izrādē ir tik daudz iesaistītu aktieru, tad ar apbrīnu arī varēju vērot lielisko Ingas Krasovskas horeogrāfiju. It īpaši patika dejas, kad Francijas galma dāmas un galminieki dejoja un līksmoja. Un kas gan būtu aktieri bez skaistiem tērpiem - tik atbilstošiem un atmiņā paliekošiem! Ilze Vītoliņa atkal ir radījusi kaut ko brīnumskaistu, no kā grūti acis atraut. Gan košas krāsas, gan arī pavisam gaiši un vienkārši tērpi, tomēr katrs ir ar kaut ko īpašs. 

Runājot par aktieriem, tad interesanti bija vērot Artūru Skrastiņu Karaļa Šarla VII lomā. Lai gan sākumā mani viņš mazliet kaitināja, jo esmu pieradusi Artūru redzēt lomās, kurās ir jūtama lielāka atdeve, bet jau 2. cēlienā pieradu un sāku uzmanīgāk vērot, kā viņš šo tēlu izjūt. Pilnībā atbilstošā tēlā bija Lauris Dzelzītis, atveidojot Žannas tēvu. It kā maza loma, esot tikai izrādes sākumā, tomēr viņš mani pārliecināja un palika atmiņā. Vēl ar interesi vēroju arī Aldi Siliņu Āksta tēlā. Koši sarkanais tērps un viņa kustības izcēlās starp pārējiem galmā, un varbūt tādēļ viņu pamanīju. 

Vēl izcelt vēlos Intaru Rešetinu. Arī viņa loma un tas, kā viņš spēlēja, man patika. Saistījās ar tādu vieglumu. Neredzēju no viņa kādu īpašu piepūli jeb iešanu pret kalnu vai taustīšanos, lai loma izdotos. Viņš laikam bija uzķēris vajadzīgo stīgu, lai ļautu skatītājiem noticēt tam, ka Žanna ir kļuvusi par Žaka dzīves jēgu un viņš ir gatavs viņu atbalstīt. Un, protams, nevaru nepieminēt pašu galveno šajā stāstā - Žannu. Ilze Ķuzule-Skrastiņa (dublējas ar Ievu Segliņu) kārtējo reizi bija augstā līmenī, esot ar visu sirdi iekšā lomā, tik patiesa un ticama! Katra jaunā loma, kas tiek viņai teātrī uzticēta, ļauj viņu ieraudzīt no citas dimanta šķautnes un apbrīnot viņas dotības. Arī viņas balss nespēj mani atstāt vienaldzīgu. 

Sēžot pavisam tuvu skatuvei un ieskatoties Žannas acīs, redzot tajās gan viņas sāpes, dusmas, gan pārliecību, izjutu milzīgu līdzpārdzīvojumu. Aktrise tik patiesi šīs emocijas izlaida caur sevi, atspoguļojot tās gan savās acīs, gan sirdspukstos un elpošanas ritmā, ka man neradās ne mazāko šaubu - uz skatuves bija īsta Žanna. Un mana sirds lūza līdz ar viņas dzīves notikumiem un pārdzīvoto.

Kāda patiesībā bija Žanna - Dieva izredzētā vai trakā - to neviens nezina, bet šajā stāstā ir liels uzsvars uz ticību, un katra paša ziņā ir, kam ticēt. Žanna ticēja tam, ko viņa dzirdēja un redzēja. Viņa ticēja, ka tā ir Dieva balss, kas viņu vada un liek glābt Franciju. Viņa mīlēja savu tautu un bija gatava to aizstāvēt, ziedojot sevi. Simtgadu karš starp Franciju un Angliju jau sen ir beidzies, tomēr Žanna joprojām ir cilvēku sirdīs, un viņa nav tikai sena leģenda... Tie skatītāji, kas gribēs, ieraudzīs un sadzirdēs arī to, kas notiek šobrīd pasaulē un pamanīs līdzību. Kā skan Jāņa Elsberga dzejā - "Ticība, cerība, mīlestība... Bet no šīm trim stiprākā - mīlestība..."

Foto: Gunārs Janaitis, www.dailesteatris.lv un gunarsjanaitis.wordpress.com