Pēdējā laikā biežāk sanāk vērot mazo jeb neatkarīgo teātru izrādes, un esmu patīkami pārsteigta par tām emocijām, ko tur gūstu no redzētā, dzirdētā, izjustā... Ak, tā vien degu nepacietībā jums pastāstīt par nupat redzēto izrādi "Vaņa*", kas Andreja Jarovoja režijā ir iestudēta Ģertrūdes ielas teātrī! Jau otro dienu dzīvojos kā citā pasaulītē un domas vien riņķo par un ap izrādi. Ārkārtīgi spēcīga pēcgarša! Tieši tas, ko es visvairāk sagaidu no teātra izrādēm - patiesas emocijas, kas ievelk mani un nelaiž vaļā vēl ilgi! Šiem aktieriem un režisoram tas ir izdevies.
Pavisam intīmā gaisotnē, kur skatītāji ir tik tuvu spēles laukumam, sēžot no trīs pusēm, pusotras stundas laikā atklājas kāds stāsts par mīlestību, naidu, ciešanām, vilšanos, ilgām, izniekotu dzīvi, cerību, kārdinājumu... Par vārdos nepateikto, sirdī izsāpēto... Pēc Antona Čehova darbiem "Tēvocis Vaņa" un "Mežainis" ir tapusi patiesi skaista un dziļa izrāde, kurā būtiska nozīme ir Karla Saksa iestudētajām kustībām, kas brīžiem pasaka daudz vairāk nekā teksts.
Šajā lauku mājā savas mierīgās ikdienas pavada tēvocis Vaņa un viņa brāļa meita Soņa, bet viss mainās līdz ar viņas slimā tēva un pamātes Jeļenas ierašanos. Arī ārsts Astrovs nu ir sācis biežāk šeit ciemoties. Lai gan Soņa vairākkārt sākumā atkārto tekstu, ka viņi visi beidzot ir kopā, un tikai tas ir pats svarīgākais, tomēr var nojaust, ka zem šiem vārdiem slēpjas kas dziļāk... Atmiņā spilgti palicis izrādē vēlāk Jeļenas teiktais - "visi karo pret visiem", bet kur tas karš viņus novedīs un kādēļ tas ir vajadzīgs?
Izrādes bonuss noteikti ir komanda. Režisors ir skaidri definējis, kādu vēstījumu vēlas nodot skatītājiem, kustību meistars to ir papildinājis, un aktieri ir izcili tikuši galā ar uzdevumu, atklājoties un ļaujot ielūkoties viņu slēptākajos dvēseles stūros, radot līdzpārdzīvojumu. Lai gan stāstā ir iesaistīti pieci tēli, tomēr uz skatuves redzami ir tikai četri aktieri, toties KĀDI! Par Ivaru Krastu un Antu Aizupi man jau bija iespēja iepriekš pārliecināties, cik viņi spēj būt patiesi savās lomās, Andis Strods man ir atklājums, bet Madara Botmane - pat nezinu, kā visprecīzāk viņu noraksturot... Mans iemīļotākais tēls šajā stāstā, kas pilnībā aizrāva mani jau ar pirmajām izrādes minūtēm. Tik trausla, maiga, cerību pilna, sapņaina, rotaļīga, labsirdīga, bet tajā pašā laikā arī ievainota, dusmu pilna, aizkaitināta... Tik patiesa Madara bija savā tēlā! Viņā bija visa iespējamā emociju gamma, kas nu nekā nespēj atstāt vienaldzīgu skatītāju!
Un manas emocijas bija dubultīgi pastiprinātas, jo sēdēju vien rokas stiepiena attālumā no centrālā spēles laukuma. Arī Antas Aizupes aktierspēle mani nespēja atstāt vienaldzīgu. Pretēji Madaras tēlam, kura savas sajūtas pauda vārdos, Jeļenas jūtu pasaule bija jānolasa no acīm un kustībām. Viņa apzinājās savu skaistumu un lieliski to izmantoja, padarot trakus abus izrādē esošos vīriešus. Vismaz kāds prieks no tā jau nogurdinošās dzīves, kas izvērtusies citādāka, nekā bija cerēts. Lai gan Jeļena visbiežāk tikai skatījās un smaidīja, tomēr aiz šī smaida varēja nojaust viņas vēlmi padoties kārdinājumam un sākt jaunu dzīvi, beidzot būt laimīgai... Skatītājos izraisīja smieklus Soņas jautājums Jeļenai, vai viņa ir laimīga, saņemot atbildi, ka nav, priecīgi iesaucoties: "Es zināju! Es zināju, ka tu neesi laimīga!" Cik dažreiz kādam ir nepieciešams dzirdēt, ka ir vēl kāds nelaimīgs šajā pasaulē! Muļķīgi, bet tāda ir realitāte... Vismaz šajā gadījumā.
Noteikti vēlos pieminēt mūziku šajā izrādē. Arī caur izdziedāto dziesmu un klavierspēli Jeļena pauda savas sajūtas, kas atklāti netika izrādītas. Un es pat nenojautu, ka Antai ir tik brīnišķīga balss! Klausoties tajā, gribējās aizvērt acis, aizturēt elpu un izbaudīt... Kaut kā dziļi, dziļi aizskāra manas sirds stīgas... Lieliska režisora iecere izmantot izrādē dzīvo mūziku, arī Ivara ģitārspēli. Elektriskās ģitāras skaņas noteiktām ainām piešķīra vēl īpašāku noskaņu.
Runājot par Ivaru Krastu, viņš jau tik ļoti mani ir apbūris kā aktieris, ka viņš pat varētu neko neteikt, tikai būt uz skatuves, stāvēt un turpināt apburt ar savu šarmu. Viņam tik dabiski tas sanāk! Par Andi Strodu iepriekš neko nebiju dzirdējusi, bet viņa aktierspēle bija tik ticama, ka asaras viņa acīs man radīja kamolu kaklā. Īpaši aizkustinošas bija izrādes beigas ar cerību par labāku nākotni... Šī pavisam noteikti ir izrāde, kas vēl ilgi man paliks atmiņā ar tik dažādu un spēcīgu emociju gammu, kas plūda no aktieriem un pārņēma skatītājus. Izrāde, kas liek aizdomāties par mūsu pašu dzīvēm, par to, ko pasakam un ko noklusējam... Par to, cik viens cilvēks, īsti pat neesot izrādē fiziski klāt, spēj izpostīt citu dzīves... Pavisam droši varu teikt, ka arī mazie teātri spēj radīt lieliskus iestudējumus, un izrāde "Vaņa*" ir viens no tādiem. Ģertrūdes ielas teātris un aktieri mani ir sajūsminājuši un radījuši vēlmi noskatīties vēl kādu viņu izrādi.
Foto: www.git.lv
Ir tādas grāmatas, kuras pēc izlasīšanas gribas iedot visiem tuvākajiem draugiem. Sak, izlasi. Lūk, šī bija tā izrāde, pēc kuras teicu draugiem, ka jāaiziet, un labprāt aiziešu pati vēlreiz.
AtbildētDzēstPēc šīs izrādes kādu brīdi domāju nesapratnē, kā tas nākas, ka tik ilgi esmu sev laupījusi iespēju apmeklēt šo teātri, it kā lielajiem teātriem būtu kaut kāds monopols. Atceros, kā aizgāju mājās un saviļņojums kāpa, kāpa un kāpa, līdz neizturēju un apraudājos.
Vēl noteikti jāatzīmē tas, ka Ivaru Krastu pierasts redzēt JRT, kur viņš spēlē kaut kādu otrā plāna vijoli, turklāt jāteic, ka to var just, taču te.. man pat šķiet, atklāju viņu no jauna, tādu ļoti labu, tādu šarmējošu (kā Tu raksti). Tādu ļoti dzīvu. Neprātīgi patika un izrādi iesaku arī citiem.
Paldies, Kni, par komentāru! Paldies, ka padalies savās sajūtās! Un priecājos, ka arī Tevi ir uzrunājusi šī izrāde. Man ir patiešām līdzīgi - arī visiem draugiem iesaku uz šo izrādi noteikti aiziet, jo to vienkārši IR jāredz! Tāpat kā Tu teici par grāmatām, kuras IR jāizlasa!
AtbildētDzēstJā, patiesi - Ivaru Krastu ir pierasts redzēt JRT otrā plānā, kur nevar tā īsti pat viņu pamanīt! Šajā teātrī var, un arī DDT ir iespējams redzēt viņu labās lomās.